Man patīk vārds 'vadlīnijas', patiešām labs vārds - tādas līnijas, pēc kurām visiem jāvadās ar nelielām pieļaujamām nobīdēm, skats tāltālu karjeras plašumos, kur ofisa darbinieki patīkami zilos kreklos ar portfelīšiem rokās stāv kāda debesskrāpja piecmiljardajā stāvā pie milzīga loga, skatoties pilsētas panorāmā un apzinoties savu neizmērojamo svarīgumu šajā iestādē. Klausos Mielavu smeldzīgo [tā es viņu arī saucu, jā - Mielavs smeldzīgais] un atgriežas mūžvecas sajūtas, tāpat kā izejot ārā un ieelpojot šīs atvasaras gaisu, kurš aizdomīgi smaržo pēc mūžvecajām vasarām Purva ielā 53, kad manus gadus vēl varēja skaitīt uz roku pirkstiem un zāle pilnīgi noteikti bija zaļāka. Bet ne jau par to ir stāsts, kā parasti. Savā uzvedībā un darbībās es pamanu arvien vairāk dīvainību, piemēram gultā es nelienu kā visi normāli cilvēki, bet ar kādu no galvas puslodēm bezdievīgā ātrumā ietriecos spilvenā un tur arī palieku, līdz acis pašas aizlīp ciet [šajā procesā manas nenovērtējami dārgās smadzenes drošvien neglābjami pārvēršas ķīselī, kurš vēlāk tecēs ārā pa ausīm], savukārt tīrot zobus, skalojamo šķidrumu es nespļauju ārā, bet atveru muti un ļauju, lai tas iztek, un tas nebūt nav viss, tikai tāds iesākums vien, varbūt tās ir kautkādas iezīmes, bet varbūt kautkas pavisam cits. Vakar saņēmu pirmo stipendiju savā mūžā, tagad kontu spiež nauda, izcīnīta ar otu un velci, tas pamazām un neatgriezeniski tuvina mani dzīvei, kurā jāstrādā no deviņiem līdz pieciem, jāmaksā nodokļus par visām iespējamām lietām un jāgāna valdību pie katras izdevības, jo kam tad to mūsu mākslu vajadzēs, mūs pašus neskaitot, aluka drošvien notraustu aizkustinājuma asaru un teiktu:"rav's vēl aizvien lauž dvēseles!", un lai cik skumji tas nebūtu, tagad es došos uz vecpilsētu, gadatirgū nopirkt sev ķirbīti. Dzīvojieties.

Mani ir piemeklējusi vislabākā kondīcija pasaulē - tekošs deguns, asarojošas acis un kakls uzvedās kā piebāzts ar vilnas zeķēm, tāpēc vēlāk mani drošvien saldā miedziņā ieaijās kāds ūdenī šķīdināms pretgripas pulverītis. Sacepām veselu kaudzi ar home-made picām, un jau atkal pierādās mūžsenā patiesība, ka nekas šajā mājā nepazūd tādos tempos kā ēdiens. Joka pēc iegriezos visu nīstajā bikbokā [starpcitu, atradu tur piespraudīti, pēc kuras dzenos vai visu mūžu, bet ne par to ir stāsts] un pārliecinājos, ka pasaule joprojām turpina iet uz galu - palasīju pirkuma čeku un gandrīz apkritu, izlasot 'Kasieris 2 : Madziite', ibioriodežaneiro, bet ja nu man patiešām jāzina, kā to draņķa kasieri sauc? Nevar takš puspasauli saukt pseidonīmos, ieiet veikalā un prasīt Madziiti, pasaule iet uz galu un mēs kopā ar to, bet nu pietiks dusmoties. Ungāriete piedāvā man izbaudīt klīnisko nāvi un atdzīvināšanu no tās, patiesībā tā vien niez pirksti uzrakstīt vēsti 'yes, I'm in!' [jo katrs izklaidējas, kā māk], skatos rozā debesīs virs Rīgas un ar vienu aci vēroju, kā cilvēki mainās.