Mani ir piemeklējusi vislabākā kondīcija pasaulē - tekošs deguns, asarojošas acis un kakls uzvedās kā piebāzts ar vilnas zeķēm, tāpēc vēlāk mani drošvien saldā miedziņā ieaijās kāds ūdenī šķīdināms pretgripas pulverītis. Sacepām veselu kaudzi ar home-made picām, un jau atkal pierādās mūžsenā patiesība, ka nekas šajā mājā nepazūd tādos tempos kā ēdiens. Joka pēc iegriezos visu nīstajā bikbokā [starpcitu, atradu tur piespraudīti, pēc kuras dzenos vai visu mūžu, bet ne par to ir stāsts] un pārliecinājos, ka pasaule joprojām turpina iet uz galu - palasīju pirkuma čeku un gandrīz apkritu, izlasot 'Kasieris 2 : Madziite', ibioriodežaneiro, bet ja nu man patiešām jāzina, kā to draņķa kasieri sauc? Nevar takš puspasauli saukt pseidonīmos, ieiet veikalā un prasīt Madziiti, pasaule iet uz galu un mēs kopā ar to, bet nu pietiks dusmoties. Ungāriete piedāvā man izbaudīt klīnisko nāvi un atdzīvināšanu no tās, patiesībā tā vien niez pirksti uzrakstīt vēsti 'yes, I'm in!' [jo katrs izklaidējas, kā māk], skatos rozā debesīs virs Rīgas un ar vienu aci vēroju, kā cilvēki mainās.