Un tā riebīgā sajūta ķeras pie rīkles un žmiedz nost - kad šausmīgi gribas uzsākt sarunu, bet nav īsti ar ko sākt, vārdi čupām vien kārtojas mutes dobumā, bet pienācīga sarunas sākuma kā nav, tā nav, tur jau arī tā sāpe un bēda - ja vien tiem teikumu jūkļiem rastos kautkāds nebūt sākumpunkts, tālākie teikumi kārtotos paši un varētu kaut romānu trīs sējumos izdot, bet fig tev, turklāt neprasīsi jau simtpiecdesmito reizi 'Labs laiciņš šodien ārā, ne?' un tamlīdzīgas muļķības, jo visi, kam nav ar ko sākt sarunu, runā par laikapstākļiem, tas nemaz vairs nav romantiski, un tā nu nespēj nosēdēt mierā un lūdz visus sev zināmos augstākstāvošos spēkus, lai otra persona beidzot izdvestu kādu zilbi no savas puses, bet visbiežāk tas tā nenotiek un vārdi turpina marinēties līdz nākamajai reizei. Agrāk es esot rakstījusi vājprātā skaisti un pilnīgi bez iemesla ['man patīk, ka tu raksti un kā tu raksti'], haha, un rakstītu arī tagad tonnām/kilometriem/litriem vien, ja vien būtu, ar ko sākt.