Ieleju sevī rīta tējiņu un izlienu ārā no mājas - saulīte spīd, putniņi pilnā rīklē brēc, zāle zaļa, debesis zilas, benzīntanks sarkanbalts un tramvajos vizinās tik bezdievīgi skaisti cilvēki, pilnīgi vai izkust, iztvaikot, kondensēties un satecēt bļodiņā, ehh, cilvēku vērošana ir un paliek mana galvenā kaislība. Darbnīcā dzēru šņabi un situ planšetēs caurumus, tagad visi pieci šedevri karājas pie sienas un tādā stāvoklī tur palikšot līdz nākamajam septembrim, lai Ūsiņš, Dionīss un Kecalkoatls stāv klāt maniem simtreiz pārtaisītajiem kvadrātiem un visam pārējam.