Man joprojām mālējas kautkādi vājprāti, vakar redzēju Džordžu Bušu, bet šodien bibliotēkā mani stalkerēja kautkāds nindzja - uz Tvaika ielu negribas, bet sajukt prātiņā arī žēl. Bet ko nu par to. Mums ir pildīti tomāti, mistisks saldais ēdiens no olu baltumiem un Elmāra mammas vārītās ķiršu zaptes, saulīte logā un šausmīgs raudiens, šņurk šņurk, bet dzīve patiesībā esot skaista, tā visi apgalvo, un masu viedoklim pieskaņoties esot ļoti stilīgi, un par stilīgumu runājot, kāpēc liela daļa Cibā rakstošo piedraugo paši sevi? Tas tagad skaitās modē vai kā, nu pastāstiet tač man, es esmu ļoti atpalikusi persona. Bet ne jau par modi ir stāsts, stāsts ir par to, ka nāk rudens, kopā ar manu izdilušo mētelīti un maniem burgundieša krāsas Steel [visi nēsā Steel, tas nemaz vairs nav romantiski], patiesībā man pat ļoti patīk rudens, bet šis drošvien nebūs tas gadījums, būs jāiet uz jaunu mācībiestādi apgūt jaunas zinības kopā ar nepazīstamām personām [kāpēc es tur vispār iesaistījos, figviņzin, iesvētību tēma drošvien būs 'Visi uz praidu' un man pat nebūs īpaši jāpiepūlas] un jābēg prom no smadzeņu ģenerētiem tēliem - pilnīg vai žēl, ka nevar izdarīties tā kā tajā filmā, uztaisīt vienu kārtīgu Format C: un no rīta pamosties ar tukšu pauri, kuru no jauna piesmelt pilnu ar priekšmetiem un izteicējiem, modālajiem verbiem, fotosintēzi un molmasām, grr, терпеть не могу. Maij' zvana un saka, ka rīt jābrauc uz Cēsīm, bet man nav naudas, kad man vispār ir bijusi nauda, jāiet bezmaz banku aplaupīt, ibioriodežaneiro ka tavu māti.