Man sagādā zināmu prieku vērot/izspiegot/stalkerēt cilvēkus, kolekcionēt visu iespējamo informāciju par viņiem viņu kārtīgajos folderīšos, kuri skaisti sakārtoti manā galvā pēc visādiem gudriem parametriem, tā ka bīsties, boo ho hoo, es zinu ko tu darīji pagājušajā vasarā - un ne tikai tajā. Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts. Vakar negāju uz Spīķeriem skatīt/klausīt baložpilnos pagalmus, toties šorīt aizgāju uz baznīcu, nācu mājās ar kājām un manos caurajos apavos smēlās ūdens no peļķēm, haha, nebij ne vainas un man pat mācītāja sprediķis patika. Bet ne jau par to ir stāsts. Vēlviens mans riebīgais ieradums - es gandrīz nekad nedzēšu ārā īsziņas/vēstules/epastus, ja nu vienīgi pie simtā brīdinājuma par pārpildītu pastkastīti, un tie vārdi tik krājas un krājas un krājas vienkopus, mūžīgai pārlasīšanai vai digitālo putekļu uzkrāšanai, mūsdienās jau viss ir digitāls un elektronisks līdz vēmienam. Kur tā pasaule šitā vispār nonāks.