Manu miesu viscaur klāj apdegumi [Dāvja vārdiem izsakoties - saule, jūra, ādas vēzis], naktī gulēju maz un nekvalitatīvi, toties smadzenes aplaimoja mani ar labu sapni, tā jau parasti ir - nav ļaunuma bez labuma. Rīta tējiņa vienmuļi skalojas vēderā un kaklā sakāpis rīta nelabums, kā jau vienmēr ap šo laiku, varbūt es esmu stāvoklī no svētā gara, kas zin. Gribas visu izsviest ārā k ibeņi maķeri, visas grāmatas, vecās avīzes un nebeidzamos papīrus, salikt plauktos stikla burciņas ar formalīnā iemarinētiem orgāniem un priecāties, tas pilnīgi noteikti uz kautko norāda, kā jau parasti, manuprāt es vienīgā esmu tik plānprātīgi apsēsta ar zīmju meklēšanu sev apkārt un man drošvien ir kāda mistiska kaite, kuru vēl neviens nav atklājis, manu līķi graizīs apdzērušies medicīnas studenti un augsti profesori, kuri beigu beigās medicīnas enciklopēdijā ierakstīs Buidovas sindromu, haha, tas gan būtu sasodīti džuisīgi un es pilnīgi noteikti iebraukšu vēsturē ar ķiršsarkanu 1997. gada Mitsubishi Galant, guļot aizmugurējā sēdeklī un dziedot savā dīvainajā balsī. Bet ne jau par to ir stāsts. Šī ir ideāla apdegumu ārstēšanas diena un Kristiāniju šķērēšanas diena.

Kad jāpārtiek no vienas vienīgas tējas un uz plīts auksts un vientuļš nīkst vakardienas kartupeļu biezenis, mēs darām sekojoši: biezenim piejaucam miltus un olas, drusciņ sīpolus, pievienojam kubiciņos sagrieztu desu, šķiņķi vai ko nu katrreiz var ledusskapī atrast, no visas sirds izmaisam un cepjam pankūciņas, rezultātā vēders apmierināts un pārtika izmantota lietderīgi.

Kā man patīk šādi vakari, ar Mogwai skaņām gaisā un mierinošu pustumsu istabā, šie pelēkie vakari ar negaisa priekšnojautām un kaimiņiem, kuri steidz raut veļu nost no striķa, kā man patīk šādi vakari, un drošvien patiktu vēl labāk, ja no omes mantoto segu kopā ar mani deldētu kāds dabiskā cilvēksiltuma izdalītājs, mīlamais objekts, lasi kā gribi, es jūtu, ka pēc profesijas būšu izcila žēlošanās meistare ar doktora grādu čīkstēšanā. Bet ne jau par to ir stāsts.