Kāds no maniem kaimiņiem skatās Eurosport tik plānprātīgi skaļi, ka var bezmaz komentētāja pulsu sadzirdēt. Miegs nenāk ne sitams ne lūdzams un dzīve joprojām ir skaista, jo galu galā ir tak jūlijs.

Šodien ir tāds savāds noskaņojums, tāds pie kura var klausīties Daksi, dzert tēju savās zaļajās sienās un pāri zaļajai pagalma zālei skatīties uz Kreslera ielu, kura vienmēr ir klusa un mierīga. Kopīgiem spēkiem taisam auksto zupu, šausmīgi sāp zobs un tāpēc grūti ēst, pasu daļa aizvākusies ellē prom uz Āgenskalnu un Elmārs šodien smuki izteicās - 'labāk dzīvot mašīnā un kulakā sist, nekā nervus pist', rupji un brutāli, bet patiesībā viņam ir pat taisnība. Bet ne jau par to ir stāsts [manuprāt šo teicienu drīz lietos puspasaule un tieši tikpat daudz cilvēku riebumā novērsīsies, šos septiņus vārdus dzirdot], stāsts ir par cilvēkiem - tiem cilvēkiem, ap kuriem var ar kautkādu nezkuro maņu sajust kontūras. Paties', ir takš cilvēki ar kontūrām apkārt, savākušies un nokomplektēti bezmaz līdz pilnībai, ar daudziem labiem cilvēkiem apkārt, uzklausīt spējīgi un vēl visādi, bezgala skaisti gan iekšā gan ārā, un viss viņiem iet no rokas - māksla, dzeja, visādas augstas zinības, pilnīgi pofig, atliek vienam tādam pārņemt vadību un viss ies kā smērēts ar labas kvalitātes olīveļļu. Dažiem kontūras ir nedaudz padzisušas. Un ir tādi bez noteiktām kontūrām, brīžiem nedaudz izplūduši, trūkstošās detaļas pielasītas klāt no lielās rezerves daļu čupas, kurā ir samests viss iespējamais. Grib visu kā labāk, bet sanāk kā jau parasti. Haha, baigā teorija sanāca, bet tas jau man piedienas - toties viena mana nu jau ex-klasesbiedrene pārlasījās Eterlingu, Čopru un vēl visādus īpatņus, kuri sludina garīgo pilnveidi, mūžīgo laimi, nepasaulīgo lietu uzvaru pār materiālajām vērtībām, aviācijas iespaidu uz cūkkopību and so on, mēreni sajuka prātiņā un staigāja pa pasauli, stāstot visiem par cilvēka ēteriskajiem sākumiem, zemapziņas izzināšanu, sava likteņa programmēšanu un tādā garā. Protams, nav jau tā, ka es tam neticu, bet viņa runāja pārlieku gudri priekš parasta mirstīgā, atteicās paskaidrot un vispār man radās iespaids, ka neko tā īsti viņa pati nesaprot, jo mētāties ar neizrunājamiem vārdiem jau prot visi - hidroksimetilfurfurols, jou, piešķiriet man tagad Nobeli ķīmijā. Bet ko nu par to, cilvēkus aprunāt neesot labi, lai gan tā dara visi bez izņēmuma. Šausmīgi gribas uz Matīsielu, bet tā ir pārāk tālu no šejienes, turklāt tur bez manas klātbūšanas var ļoti labi iztikt, ak vienas vienīgas nedienas un raizītes.