Teftelis meditē akvārija stūrī un pār Iļģuciemu nupat bij savilkušies mākoņi manas indīgi zilās datorpeles krāsā, es ceru ka zibeņos un rībēs pērkons un gāzīs kā ar spaiņiem. Taurenīši vēderā un skudriņas mugurā, dieviņtētīt, es takš neesmu nekāds zvērudārzs, bet vai tad tiem endorfīnu un tamlīdzīgu sekrētu izraisītajiem mūdžiem to var ieskaidrot. Mazmazītiņā kauna sajūta ir rimusies, tā vietā nākot tādai neaprakstāmi lielai un amorfai laimei un gandarījumam un vēl velnsviņzin kam - viss ir tā kā tam jābūt un tīra, neatšķaidīta mīlestība riņķo manos asinsvados, uz riņķi vien uz riņķi vien.

Rīt jābrien pēc atestāta - smukā kleitā un ar ellišķīgiem matiem, patiesībā man nemaz negribas, bet nu. Aizžmiedz acis un rij lejā, tad vēlāk iesniedz papīrus rav'ā un pasvied kaķim zem astes vēl četrus gadus, ekh, toties varbūt varēšu visu mūžu kvadrātiņus līmēt. Teftelis uz vakaru kļūst histērisks un šaudās riņķī apkārt pa to ūdens ķobi, dullais lops, un šovakar man vajag kautko siltu un jauku, paties'.