Teftelis meditē akvārija stūrī un pār Iļģuciemu nupat bij savilkušies mākoņi manas indīgi zilās datorpeles krāsā, es ceru ka zibeņos un rībēs pērkons un gāzīs kā ar spaiņiem. Taurenīši vēderā un skudriņas mugurā, dieviņtētīt, es takš neesmu nekāds zvērudārzs, bet vai tad tiem endorfīnu un tamlīdzīgu sekrētu izraisītajiem mūdžiem to var ieskaidrot. Mazmazītiņā kauna sajūta ir rimusies, tā vietā nākot tādai neaprakstāmi lielai un amorfai laimei un gandarījumam un vēl velnsviņzin kam - viss ir tā kā tam jābūt un tīra, neatšķaidīta mīlestība riņķo manos asinsvados, uz riņķi vien uz riņķi vien.