Vakar šeit, manā istabā ar krāsni un riebīgi zaļajām tapetēm, risinājās vairāk vai mazāk bohēma, kā visiem to labpatīk saukt. Ar glaunu sarkanvīnu zaļā tējas krūzē, caurcaurēm krievisku koncertu TV kastē un sarunām par Ineses Supes matiem, gaidāmo Muzejnakti un vecām filmām, paralēli caur visvisādiem internetvadiem rakstot savam murmulim par lielo rāmo mīlestību un vēl visu ko. Maij' teiktu - 'ar stilu un vērienu', bet nu tas tā. Pēc dziļa naktsmiera manī iemājoja kāds paviegls pohu paveids, dēļ kura es absolūti kaila sēdēju virtuvē un lēju sevī bifidobaktērijām pārpilnas paniņas. Vakarā jādauzās pa naksnīgo pilsētu un visiem tās muzejiem, vienas vienīgas kaislības, es jums teikšu.

Lietus ir padarījis miesu smagu, tomēr elpot ir viegli un klusās ieliņas reibina ar ziedu laika smaržām. Mēs drošvien ilgojamies sinhroni un nepārtraukti, bet tas pieder pie lietas, vismaz tā es sevi mierinu. Tagad meditēt virtuves vidū vai pavadīt nakti pie atvērta loga kopā ar reibinošām vielām, bet varbūt vienkārši gulēt. Ej nu sazin. Smeldzīgā ikmēneša vēdersāpe, un varbūt šonakt es raudāšu, bet varbūt nē. Arlabunakti, cilvēki un necilvēki.