Šī diena ir ideāla nekā nedarīšanas diena, patiešām. Nu tāda diena, kad var stundām ilgi lūrēt savā desktopa [piedošanu, darbvirsmas] bildē, krāsot tukšu alus pudeli baltā krāsā un sēdēt pie loga, cenšoties saredzēt akmentiņus uz Kreslera ielas. Par Kreslera ielu runājot, mājai ar numuru viens ir rakstīts Tautas Mauka uz kāda no pirmā stāva logu slēģiem, tas izklausās tā forši vai pat džuisīgi - vienota priekameita visiem, nu tāda visā tautā iecienīta un mīlēta. Bet ne par to ir stāsts. Braucu ar savu sirdsmīļoto tramvaju no velnsviņzin kurienes uz mājām, un tur bija uz mata kā cirkā - desmit apdzērušies tūristi un kāds čigāns ar skaļu akordeona priekšnesumu, kamēr viņa mazais puika skraidīja pa vagonu ar tukšu kartona kafijkrūzīti no Statoil, streļījot pasažieriem naudu. Vēl tur bija daudz pensionāru, kuri smaržoja pēc pensionāriem - rupjmaizes, sīpolu, šprotu pastētes un vecuma sajaukums, mana ome vienmēr ēda rupjmaizi un šprotu pastēti, šo smaržu es nemūžam neaizmirsīšu. Vienam no pensionāriem bij caurums galvā, patiešām, tāds kārtīgs dziļš un melns caurums, kuru nosedza aptuveni divdesmit sirmi mati, un man šoreiz ir taisnība, jo tas sakārnis sēdēja man tieši priekšā un savām acīm es ticu. Tramvaji vispār ir Rīgas transporta pērles, jo kas gan ir labāks par putekļainu grīdu, ziliem krēsliem, kuri izsēdēti spīdīgi un visu pasažieru vienotu nopūtu par kārtējo brīdi, kad štanga nomūk no elektrības vada. Es tiešām mīlu tramvajus, tiem piemīt sava veida burvība. Manī mājo Salstiņš un es drošvien dzīvošu vēl ilgi ilgi ar pieskārienu sajūtām uz kakla un muguras un vēl visur kur, jo vispār viss takš ir skaisti un jauki un stāstā Teodors mīlēja Biti, paties'. No manas kreisās plaukstas lobās āda, varbūt tas uz kautko norāda, bet varbūt arī nē. Tagad Deftones un siltu tēju.

Ja virtuvē atver krāsns šīberi, var dzirdēt kaijas uz jumta, apburoši. Visa virtuve skaņu pilna. Ja es mazgāšu savas otas ar šampūnu un pēctam ar kondicionieri, vai tās iegūs neticamu kuplumu un vēl sazin ko?