Manī kautkas kņud, dīdās un vibrē, kāda jauna atklāsme vai nomaldījies taureņu bataljons, figviņzin, es cenšos tam nepievērst uzmanību un makšķerēju ar karoti ārā no zupas krūzītes grauzdiņus, tas laikam ir vienīgais makšķerēšanas veids, kuru es atzīstu. Šodien visi man nezkāpēc skārās klāt un teica, lai turos, interesanti zināt, pie kā un kāpēc, neesmu takš uz nāves gultas un man nav nomirusi labākā drauga brālēna pirmā sieva, vsjo okei un metiet mieru, bet varbūt es izskatos sasodīti nevesela. Ej nu sazin, ko tu šodien vispār vairs vari zināt. Tramvaja pieturā es redzēju sievieti - ar violetajiem ceriņiem rokās, nemākulīgi uzkrāsotām lūpām, jocīgi sakārtotiem matiem un dīvainu sejas izteiksmi, man radās iespaids, ka viņa cieš ilgstošas un nepārtrauktas fiziskas sāpes, un pēc desmit minūtēm viņas sabiedrībā es sajutos bezmaz vai izvarota, nevērojiet cilvēkus nekad mūžā. Ārā ir nolijis kautkāds nebūt lietus, bet elpot nav viegli, nu it nemaz, es drošvien iegūšu kādu jaunu slimību, domājot par noklausīšanās iekārtām un to, kāpēc policisti nekad nenonāk paradīzē, vispār kāpēc tas tā ir un kāpēc tam tā jābūt. Naktī gaidāms hokejs un izbendēts miegs, bet varbūt stundām ilga kūkošana naktī pie atvērta loga, cenšoties sazīmēt tajā tumšajā debesu deķī kautkādu nebūt spīdekli, un sasodīts, man vajag tevi, dot tev klausīties múm un Viktoru Coju, ņurcīt tavus matus un nebūt ne laikā, ne telpā.