Iļģuciems svētdienā astoņos no rīta ir fantastiski skaists un tukšs un kluss un pieder tikai man. Mēs esam sasodīti stilīgi un apzinīgi, jo vandoties ar ķiršsarkano Mitsubishi Galant pa ērcēm pārpilno Spuņciema mežu, slēdzam iekšā pagrieziena rādītājus - ja nu kāda stirna pēkšņi samulst un nezin, pa kuru joslu mūs apdzīt. Bet ne jau par to ir stāsts, jo man ir stilīgi iedegušas rokas un bikses izmērcētas marinādē - šī gada pirmais šašliks [jeb Sašas līķis, kā Elmāram labpatīk teikt], bet mēs nu gan esam kautkāds zvēru bars vai sadistu pulciņš Maigumiņš, jo gūstam gastronomisku baudu no ceptas dzīvnieku miesas. Ha ha ha. "Tā zivtiņa nav beigta, viņa tikai ļoti grib gulēt." Pēc skaistās un tomēr nepabeigtības sajūtas pārpilnās vakardienas es redzēju varenjauku sapni, tur bija tramvajs un ziema, tur bijām mēs un vispār tas bija apburoši, apburbuļojoši, džuisīgi un vēl visādos veidos skaisti, ar visām sajūtām un tā, es vispār brīnos, kāpēc man tik reālistiski sapņi rādās. Tagad sekos spriedelējums par laimi - un jau nezkuro reizi es jums saku, ka laimei vajag ārkārtīgi maz, lidmašīnu debesīs vai skaistu skatu pa vilciena logu, es ieraugu Viņu un izkūstu, iztvaikoju, kondensējos un sateku bļodiņā, un pat baidos domāt, kādas laimes virsotnes es spēšu sasniegt, ja mēs savas biklās un kautrīgās nodarbītes kaut nedaudz izvērsīsim, varbūt tas bija mājiens, bet varbūt arī nē. Taureņu armija nav atkāpusies, nav pat noīsinājusi frontes līniju manā vēderā ne par kapeiku, kur nu, un patiesībā man ir pat nedaudz [nē, pat ļoti] skumji, bet ne jau par to ir stāsts. Tagad zīmēšu mājas plānu, kurš varbūt paglābs mani ar visu manu sacūkoto sintēzes darbu, skatīšos hokeju un svētdien braukšu uz Sloku, vai Ķemeriem, vai arī Sloku un Ķemeriem, bet varbūt vispār atdošu visus savus ietaupījumus un iegādāšos biļeti kautkur tāltālu vienā virzienā [ir takš Šengenas zona] un atpakaļ vandīšos ar stopiem vai policijas mašīnu. Siltu jums vakaru.

Bet hokejs man patika pat ļoti, jā patiešām, un man laikam nemūžam nebūs lemts saprast, kāpēc es Viņu saucu par Viņu, un ne savādāk. Bet ko nu par to - kaimiņu pagalmā kādam ir varen skaļa šlāgerballīte, un tagad prieka vēsts - septītajam dzīvoklim pirms trim dienām stārķis atstiepis meitenīti, ak priecīgie vecāki un priecīgie mēs, kas nespēs naktīs gulēt dēļ tiem brēcieniem un tādā garā. Te smaržo pēc vaniļas.