Gribas privatizēt Zaķusalu, jeb vismaz kādus pārsimts kvadrātmetrus no tās. Ierīkot tur savu miera ostu vai ko tādu un gulēt zālē neskaitāmas stundas, vērot dīvaini rūcošo TV torni, sajust sev blakus Viņu un neticēt šai pasaulīgajai laimei, klausīties Daugavas priecīgajos šļakstos un galu galā domāt par to, vai tā trakā torņa iekšpusē ir iespējams uztvert kādu nebūt televīzijas pārraidi, jo antenas tak neraida uz iekšu, bet gan uz āru, vai zinieties, šis jautājums mani tiešām nomāc jau ilgi. Es tiešām nespēju noticēt tam visam, kas notiek un kas [cerēsim] vēl notiks, bet nu tā jau tas mēdz gadīties. Tagad varētu pilnīgi aiziet pagulēt, lai divos naktī celtos augšā un skatītos hokeju līdz rīta gaismai, oh kas par kaislībām. Arlabvakaru, Londona.