Hokeja kaislības, hahaha, spēles beigās es ellīgi sadusmojos un izslēdzu TV kasti - ja nav, tad nav. Pāris miegainas stundas vēlāk atrados ķiršsarkanajā Mitsubishi Galant ar apdauzīto pakaļgalu un braucu raudzīt dzīvnieku kapsētu, kura mani sadusmoja vēl vairāk - suņu un kaķu vārdi ar zelta burtiem, miršanas datumi un pat portreti uz kapakmeņiem, viss kalts melnajā marmorā un vispār kapavietas glaunākas nekā cilvēkiem, jēziņ, kur tā pasaule šitā nonāks, varu saderēt uz savu izmirkušo sarkanrūtaino kreklu, ka daļai no to dzīvniekmīļu radinieku kapiem nav pat pienācīga apmale uzlikta. Nospļāvos un izdomāju braukt uz Torņakalnu, pameklēt daļu no bērnības. Tramvajā ar mani runāja kāds visnotaļ krievisks onkulis, stāstīja par savu dēlu Krimā, abām mazmeitām, kuras izgājušas pie vīriem, un atvadoties novēlēja man jauku ceļojumu, cik mīļi.
Torņakalns mani burtiski apdullināja - tu izkāp ārā no tramvaja un paveries apkārt, viss ir tāds pats kā toreiz, pirms tiem daudzajiem gadiem, kad vakaros kopā ar omi devies uz staciju sagaidīt savu opi no haltūras. Kāda māja ir nokrāsota, kāda varbūt izremontēta, bet tas jau nemaina lietas būtību, un lēnām ejot pa Indriķa ielu, tev sažņaudzas vēders - te tas viss ir, tava brūnā koka māja ar visu pagalmu, bruģētais ceļš, Valijas tantes veikaliņš uz stūra un kaimiņmāja, pa kuras logu ar tevi runāja kaimiņu Dace, tas ir bezmaz kā tajā Andras Neiburgas stāstā, kurā kāds vīrietis vienā jaukā rītā pēkšņi sāka atcerēties pagātni. Un tu stāvi ielas vidū un skaties. Tev ir vismaz desmit gadu vairāk, tu nēsā brilles, rūtainus vīriešu piegriezuma kreklus un mīli Viņu, tev garšo alus, tu esi daudzus desmitus centimetru garāka un jau sen vairs neej uz zīmēšanas nodarbībām Altonā. Valijas tantes veikaliņš ir ciet jau veselu mūžību, un tu te nedzīvo jau šausmīgi ilgi, bet tomēr stāvi un prāto, vai kautkur šeit vēl dzīvo Stella ar divriteni, vai virtuvē joprojām karājas Edija Mērfija plakāts, un galu galā, vai tu skaities šai vietai piederīga, jo visu mūžu dzīvo pavisam citā ekosistēmā, citā frekvencē un šeit tikai nebeidzami ilgi viesojies, līdz māju pārdeva. Ha ha ha. Un tevi pārņem savdabīgas skumjas, tu aizbrien līdz Torņakalna stacijai un puslotosa pozā sēdi uz soliņa, vērojot vilcienus un tanti gumijas zābakos ar cigareti zobos, ar tevi atkal runā kāds krievisks vīrietis un jautā, vai dzelzceļa sliedes tevi iedvesmo. Divdesmit minūtes vēlāk tu slēpies no lietus kādā tramvaja pieturā kopā ar daudziem citiem cilvēkiem, lietus lāses ir veldzējošas un elpot ir viegli, sasodīti viegli.