Vakarvakarā mežā salasīju pusķobīti ar mellenēm, kuras pēc tam savā bardacīgajā virtuvē noriju kopā ar lētu leišu saldējumu, ņammu ņammu, ogošanas procesā ar mani mielojās odi, bet tas pavisam noteikti bij to melleņu vērts. Šodien merčendaizingojāmies pa veikaliem un es dabūju zināt, ka dažas ļaunas Maximas ņem un noraksta preces ar sen notecējušiem termiņiem uz savām kulinārijas nodaļām, kur no tām taisa visādus glaunus ēdienus un nabaga patērētāji pēc to lietošanas saķer visas pasaulē zināmās vēderkaites, iesnas un buboņu mēri piedevām. Šausmiņas, ne. Vienubrīd rīta steigā pa ausu galam sadzirdēju PV un neapzināti sāku vilkt visādas paralēles, par simtprocentu spirtiem glāzēs un telefoniem kas mūždien ir zonās, Viņa bij uz tausti mūķējamais seifs un man bij tas gods būt par kramplauzi, kurš prata uziet seifā apslēptos tempļa dārgumus, vērtspapīrus un visu ko tamlīdzīgu, bet ne jau par to ir stāsts. Lasu LR visjaunāko laiku vēstures īso kursu un nebeidzami smejos par to, kā autori ir attēlojuši laikposmu 1998-2002, beigts var palikt - "Nodibinājās Latvijas Sieviešu partija. Bet vurdalaku pilnajās tālēs savas partijas nodibināja ne vien troļļi, bet arī Babas Jagas, kikimoras un sufražistes", ja smiekli tiešām pagarina mūža ilgumu, es drošvien dzīvošu mūžīgi. Šovakar gribas nodoties kam radošam, bet nekas vairāk par tukšu cigarešu paciņu apgleznošanu man nenāk prātā.