Kamēr Rīgā visādi Godmaņi lauž sev galvaskausus, es kā godīga pilsone ar kompostrētu biļetīti kratījos grabošā trolejbusā uz Mežciemu, bet plānotājā iegūla teikums Protēzes zibinot pavērtām mutēm, tūristi ceļvežus pēta. Viena visnotaļ skaista sieviete skatījās pa logu un nonstopā smaidīja, bet tad piecēlās, lai palaistu apsēsties kādu sirmu tanti, dažas stundas vēlāk es sēdēju pie pansionāta 'Gaiļezers' un jutos kā filmā Requiem for a Dream, noskaņa tāda kā sākumā, kur tie divi čaļi stūma pārdot TV kasti. Vispār es ļoti bieži tā jūtos. Enīvei, vēlāk aizgājām uz Mofo, un tur bij savācies bezmaz viss sabiedrības krējums. Dalīja diskus for free, un kurš latvietis gan neies uz pasākumu, kur kautko dod par velti. Šodien gāju pa Lāčplēša ielu pēc kautkādām mistiskām biļetēm uz TV3 Jāņu svinēšanu Saulkrastos, kuru apmeklēt netaisos, savāciet tos brīnumus no manis jel kāds, atdošu par baltu velti jeb kvalitatīvu šokolādi. Lai nu kā, es gāju un brīnījos, kāpēc uz Lāčplēša ielas ir daudz intīmpreču salonu un daudz kristīgās literatūras veikalu, šajā ielā dievs drošvien iet rokrokā ar seksu, bet varbūt arī nē. Avotu ielai piemīt kautkāds īpatnējs šarms un man nepatīk iet gar vārtrūmēm, jo ir bail, ka no tām ellīgā ātrumā izšausies kāda mašīna, šoferis reaģēs par vēlu un uztaisīs no manis kartupeļu biezputru, kuru neviens mans radinieks morgā nespēs atpazīt, ja nu vienīgi pēc sarkanbaltās lentītes ap roku. Skaistas bildītes iz vakardienas sanākušas, tagad dzert Mangaļus, lasīt Leģendas un attīrīt piemēsloto organismu.