Manī drošvien dzīvo kautkādi smadzeņēdāji kukaiņi, es jūtu viņus rāpojam zem ādas un izraisam sāpītes, un te nu reiz nav runa par taurenīšiem [kuri mani beidz vai nost jau otro mēnesi]. Bet ko nu par to. Čučumuiža skan simtreiz labāk nekā vienkārša gulēt iešana - ataust atmiņā Purva iela 53 ar opi, omi un mammu, ar tējas krūzīti vakaros pie gultas [krūzītei bija indīgi zaļš vāciņš ar snīpīti] un omes radio blakusistabā. Un miegs Čučumuižā vienmēr ir bijis dziļāks un saldāks, nav jāsvaidās pa gultu no vieniem sāniem uz otriem, domājot par visu, tik ne to, ko vajag.