Senāk viņu saviļņoja cilvēcisko nepilnību pazīmes. Trūkumi veidolā: greizs smaids, kārpiņa līdzās nabai, dzimumzīmīte, nobrāzums. Tādas vietas viņš izcēla īpaši, piekļaudams tām lūpas. Vai viņam prātā bija mierinājums, kad viņš skūpstīja brūci, lai to dziedinātu? Seksam vienmēr piemita arī kautkas no grūtsirdības. Pēc pusaudža neizvēlības gadiem viņš bija devis priekšroku skumjām sievietēm, smalkām un trauslām, aizlauztām, kurām nepieciešams viņš. Bija tik jauki viņas mierināt, sākumā glāstīt vieglītēm, iedrošināt. Padarīt viņas laimīgākas kaut vai uz mirkli. Un arī sevi, protams; tas bija atalgojums. Pateicīga sieviete labprāt bija ar mieru pacensties vairāk.
[M. Atvuda. 'Oriksa un Kreiks']