WE STILL BELIEVE

Nācu mājās no darba un aizdomājos par vienkārši muļķīgām lietām ko esmu darījis, vai kkas ar mani notikušas. Protams - tādu bijis daudz. Bet uzreiz prātā atcerējos divus stāstus (tie gan nav stāsti, bet - nepiš).

Pirmais. Reiz sanāca tā, ka kaut kur ballējoties piezvanīja senči. Toreiz biju teicis, ka kkur tajā laikā tieši kaut kur braukšu ar vilcienu. Negribēju, teikt, ka ballējos, tāpēc atradu klusāko vietu dzīvoklī. Un kamēr ar senčiem runājos pa telefonu ar otru roku bungoju ritmiski pa sienu. Tipa - tudu-tudu tudu-tudu. Labi, ka nerunājām ilgi, citādi vel man būtu jāizspēlē kāda pietura.

Otrais. Kad kārtējo reizi attapos slimnīcā (long story short, tiem, kuri nezina. Kad biju sīks applaucēju rokas pirkstus, tāpec vairākas reizes esmu attapies pie skalpeļu pavēlniekiem) man bija vislieliskākais istabas biedrs. Puisi ieveda kādu dienu pēc tam, kad es tur tusējos. Puisis bija no Cēsīm, bet Skulti zināja, jo tur bija grāvjus racis. Tb - inteliģents. Bija sanācis, ka čalis bija sev ar fleksi izārdijis rokām vēnas. Nākamajā dienā pēc tam, kad viņu ielika ar mani vienā istabiņā, puisis gandrīz sakāvās ar saviem ārstiem. Un pēc tam draudēja viņiem izrakstīt pizdi, ja viņu nepalaidīs mājās. Kruts čalis...

Kaut kā tā.
Jāgatavojas ventilatoram.