WE STILL BELIEVE

Nācu mājās no darba un aizdomājos par vienkārši muļķīgām lietām ko esmu darījis, vai kkas ar mani notikušas. Protams - tādu bijis daudz. Bet uzreiz prātā atcerējos divus stāstus (tie gan nav stāsti, bet - nepiš).

Pirmais. Reiz sanāca tā, ka kaut kur ballējoties piezvanīja senči. Toreiz biju teicis, ka kkur tajā laikā tieši kaut kur braukšu ar vilcienu. Negribēju, teikt, ka ballējos, tāpēc atradu klusāko vietu dzīvoklī. Un kamēr ar senčiem runājos pa telefonu ar otru roku bungoju ritmiski pa sienu. Tipa - tudu-tudu tudu-tudu. Labi, ka nerunājām ilgi, citādi vel man būtu jāizspēlē kāda pietura.

Otrais. Kad kārtējo reizi attapos slimnīcā (long story short, tiem, kuri nezina. Kad biju sīks applaucēju rokas pirkstus, tāpec vairākas reizes esmu attapies pie skalpeļu pavēlniekiem) man bija vislieliskākais istabas biedrs. Puisi ieveda kādu dienu pēc tam, kad es tur tusējos. Puisis bija no Cēsīm, bet Skulti zināja, jo tur bija grāvjus racis. Tb - inteliģents. Bija sanācis, ka čalis bija sev ar fleksi izārdijis rokām vēnas. Nākamajā dienā pēc tam, kad viņu ielika ar mani vienā istabiņā, puisis gandrīz sakāvās ar saviem ārstiem. Un pēc tam draudēja viņiem izrakstīt pizdi, ja viņu nepalaidīs mājās. Kruts čalis...

Kaut kā tā.
Jāgatavojas ventilatoram.

Tikai tā... Lai jūs neaizmigtu.

Šodien (nu jau vakar) bija smieklīgi darbā. Lielā priekšniece mēģināja mani strostēt. Biš nofeiloja.

Par ko?

Pirms pāris dienām tviterī iemetu ziņu par darbu:
Man neviens pat neprasīja kāpēc eju prom...
Pēc kādām pāris dienām brõ iemeta ziņu:
Tieši tik ļoti MANASUBERKRUTĀSDARBVIETASNOSAUKUMS rūp savi darbinieki, kas pa naktīm padsmit h rukā :( un RT mans tvīts.
Gāja dienas un es pat jau paspēju aizmirst. Tad nu šodien priekšniece pasauca parunāties.

K - Man ienāca ziņas, ka Tu neesi apmierināts ar to, ka es it kā neesmu paprasījusi Tev kāpēc Tu ej projām.
E - jā.
K - Bet jā, man jau pirms tam cilvēki, ka Tu ej projām dēļ algas...
E - Kādi cilvēki?
K - No ceha...
E - Tas tā kā nevar būt, jo pirms uzrakstīju atlūgumu nevienam neko nebiju teicis ne, ka iešu prom, ne kādēļ to vispār darīšu.
K - Bet jā Tu saproti, ka lielāku algu Tev nevaram maksāt (kas ir lol, varat gan!) un tad man ienāk šitādas ziņas.
E - Nu... Es nevienā vietā neesmu pieminējis DARBAVIETASNOSAUKUMS.
Un kaut kā tā beidzās šī debīlā saruna.

Un jā. Tā ir priekšniece, kura saka ''možas'', nevis ''mostas''. Fucktards.

Pēc 24. (pēdējā darbdiena bitches!) gan sākšu mega nodirst visu to kantori un tā modernizāciju un reorganizāciju, kura ir nesusi peļņu lol.

Tiem kuri palaida garām... Brīvdienās pasludināju sevi par LABĀKO CIBIŅU PASAULĒ!

Mans kaķis patiesībā ir sexual predator...
>Rīts
>Kaķis sēž uz kafijas galdiņa
>Sieva iet viņam garām uz virtuvi
>Kaķis ar ķepu uzšauj viņai pa dibenu
ok.
>Pārrodos no darba mājās
>Uz rakstāmgalda stāv normāla izmēra spogulis
>Kaķis uzlicis ķepas virs spoguļa
>Kaķis spogulī vēro un izrāda savas mazās bumbas.

Man paliek bail. Tāpēc... Varbūt kādam vajag mīļu kaķīti?

Kaspars Dimiters mani nosauca par gados jaunu pensionāru un tad nobloķēja. IMMFD!

Ai. Ko es vel domāju. Iešu kkad uz Tinti runāt, ka jātaisa jauna krāsa.
Man prātā stāv no pāris gadus senas pagātnes, šizofrēnijas uzplūdos radīta skice.
Puķe ar seju. Lapu vietā taustekļi. Un Ziedlapiņu vietā krabju spīles.
Fun shit bro!

>atnāku sasvīdis mājās
>piesēžos pie kompja
>blakus ir kaķis
>noslauku vēdera sviedrus ar kaķi

nesaprotu kāpēc viņš man miegā saskrāpēja seju...