![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Eu! Brieži! Jāuzraksta kkas pozitīvs. Zinu, ka jums var likties, ka esmu ļoti negatīvs un pesimistisks...tā nav! Man vienkārši ir zems tolerances līmenis pret stulbumu un biežāk rakstu sūdu, nekā pasaku kko iedvesmojošu. Šī būs reize, kad centīšos būt iedvesmojošs. Pozitīvs!
Es vel arvien mēdzu patērēt metalmūziku lielos daudzumos. Tā ir noteikta garastāvokļa mūzika.
Es vel arvien labprāt eju uz metālkoncertiem un izkratu matus (nu - tipa), nobļauju balsi. Tā teikt- forši izlādējos un atbrīvojos.
Es vel arvien gaidu mīļu grupu jaunākos albumus.
Vienmēr visiem ir bijis skaidrs, ka es klausos tieši tādu mūziku (jo man liekas, ka armijas bikses un armijas zābaki ir visērtākais, funkcionālākais un izturīgākais apģērbs EVER!).
Bet jo vairāk es aizdomājos par visu to, ko esmu klausījos/klausos, jo es arvien vairāk jaunuļos (un ne tikai) nejūtu dvēseli vai kādu dziļāku domu. Es jūtu daudz dažādu emociju, kas caurstrāvo albumus, bet nav domas, morāles, stāsta (blast bīti, vajag vel BLĀĀĀĀST BĪTU!!TRTRTRTRTRRRRRR). Un ar šīm emocijām viegli var manipulēt (lai gan tā jau ir ar visa veida mūziku, ka var uzlikt kādu dziesmu-Tu atceries kkādu savas dzīves daļu un tās emocijas, kas Tev bija tolaik (tobiš - ķer kaifu no pagātnes emocijām/atmiņām)).
Mūzika - TEV IR JĀBŪT BRUTĀLAM, JO TĀDA IR PASAULE!
Pagaidām neizklausās diez ko pozitīvi, ne?
Un tad scēnā parādās hārdkōriņš. Nosper savu kāju stingri pie zemes, paskatās uz Tevi un lēni saka - pietiks dirst!
Tu redzi cilvēkus, kuriem vel nav 30 (šad tad viņiem pat ir tikai 20), bet viņi jau ir īgni un uzskata sevi par veciem. Viss ir slikti. Neveicas ik uz soļa. Neviens pietiekami nerespektē. Un tad viņi ir laimīgi tikai vienā noteiktā agregātstāvoklī (bet es nevēlos šo pārvērst par sXe postu, tāpēc paklusēšu).
Un es sēžu un skatos ar savu o_O sejas izteiksmi. Nopietni? Ja es kļūšu par tādu... ja es negribēšu iet izārdīties kādā koncertā... ja man viss hroniski būs slikti, tikai tādēļ lai kāds mani pažēlotu... ja es pārstāšu runāt muļķības un sadirsties ar cilvēkiem par sūdiem, lai gan nevajadzētu... ja es pārstāšu mētāt muļķīgus jokus... ja es beigšu lēkāt pa savu istabu/dzīvokli klausoties savas mīļākās dziesmas... ja es sevi pārstāšu uzskatīt par bērnu... NOŠAUJIET MANI!
Ir skumji, ja mēs aizmirstam to 'bērna sajūtu', kad gribas darīt muļķīgas lietas. Vel skumjāk, ja neko nedarām lai to noturētu un vienkārši palaižam prom, jo -hei, jāpieaug taču ho hooo!
<Bet... No viena grāvja otrā. Ir arī muļķīgi, ja nenoturi līdzsvaru un ieej tikai bērns fāzē. Atliec svarīgus darbus tikai lai darītu muļķīgas lietas. Un tas laikam sāk liecināt par cilvēka muļķību. Jo - hei! Man ir viss mūžs lai es varētu lēkāt apkārt un priecāties par dzīvi, too bad, ka man nav viss mūžs lai izdarītu šo darbu.>
Tā ir tā DIY (Do It Yourself mothafucka!) morāle. Pie visa pašam Tev vien jāstrādā.
Gribi labu fizisko formu - trenējies!
Gribi labākas atzīmītes skolā - mācies!
Gribi beigt justies kā sūds bez sirds - tad beidz! Kas Tev to liedz?! Es jau nu noteikti nē.
Ja Tu sēdēsi - īdēsi. Nekas nemainīsies un Tu nelietderīgi izmantosi enerģiju un to laiku, kas Tev ir dots.
Cilvēki paši sevi noskaņo. Vāji cilvēki pievēršas reliģijai (jo tikai dieviņš var palīdzēt). Un es jau nu nebūšu 'vājš cilvēks'. Ja man būs sūdi - es ar tiem tikšu galā.
To tad arī māca hārdkōriņš ar smaidu sejā. Tev ir viena dzīve. 80 gadi labākajā gadījumā. Iegūsti no tās visu. Atceries savu ģimeni, kura vienmēr būs ar Tevi un pie kuras vienmēr varēsi atgriezties. Atceries tos draugus, kuri ir nopelnījuši Tavu cieņu un kuru dēļ Tu būtu gatavs darīt it visu.
Ir tik daudz labu lietu Tev visriņķī, bet Tu tās nenovērtē.
Vai tas tiešām ir tā vērts?
Nedaudz vairāk kā pusgada laikā to man ir iemācījis hārdkōrs. Patiesībā gudrs vecis...
(Thou katrā scēnā jau ir pa kādam sapuvušam tomātam, kas neskatās ārpus rāmjiem un kurš nesajūt mūzikā dvēseli, bet gan tendenci. Tāpēc nav jāvaino viss kopums kā tāds... Ideja, kuru ticiet vai nē - kāds pat ievēro savā ikdienā)
Rezumējot visu... Mīļie brieži... Smaidiet, izbaudiet to, ka esat jauni. Priecājieties par dzīvi. Padariet darbus, kad tie jādara un turpiniet baudīt dzīvi. Neņemiet sūdus galvā un ja ņemiet, tad tikai tādēļ lai par tiem ieņirgtu. Novērtējiet lietas, kas jums ir. Nebaidieties riskēt. Palīdziet draugiem.
Lūk! Esmu atklājis jums dzīves jēgu... Būs vien pašam sava sekta jāveido!
Lai nebūtu tikai tukš teksts varat arī noklausīties smuku un jauku dziesmu no H2O. One Life, One Chance. Žēl, ka mēdzam to aizmirst.
And no one said it was gonna be easy
And I'm not afraid to try
And with the odds stacked up against me, I will have to fight
One life, one chance, gotta do it right!!!
Es vel arvien mēdzu patērēt metalmūziku lielos daudzumos. Tā ir noteikta garastāvokļa mūzika.
Es vel arvien labprāt eju uz metālkoncertiem un izkratu matus (nu - tipa), nobļauju balsi. Tā teikt- forši izlādējos un atbrīvojos.
Es vel arvien gaidu mīļu grupu jaunākos albumus.
Vienmēr visiem ir bijis skaidrs, ka es klausos tieši tādu mūziku (jo man liekas, ka armijas bikses un armijas zābaki ir visērtākais, funkcionālākais un izturīgākais apģērbs EVER!).
Bet jo vairāk es aizdomājos par visu to, ko esmu klausījos/klausos, jo es arvien vairāk jaunuļos (un ne tikai) nejūtu dvēseli vai kādu dziļāku domu. Es jūtu daudz dažādu emociju, kas caurstrāvo albumus, bet nav domas, morāles, stāsta (blast bīti, vajag vel BLĀĀĀĀST BĪTU!!TRTRTRTRTRRRRRR). Un ar šīm emocijām viegli var manipulēt (lai gan tā jau ir ar visa veida mūziku, ka var uzlikt kādu dziesmu-Tu atceries kkādu savas dzīves daļu un tās emocijas, kas Tev bija tolaik (tobiš - ķer kaifu no pagātnes emocijām/atmiņām)).
Mūzika - TEV IR JĀBŪT BRUTĀLAM, JO TĀDA IR PASAULE!
Pagaidām neizklausās diez ko pozitīvi, ne?
Un tad scēnā parādās hārdkōriņš. Nosper savu kāju stingri pie zemes, paskatās uz Tevi un lēni saka - pietiks dirst!
Tu redzi cilvēkus, kuriem vel nav 30 (šad tad viņiem pat ir tikai 20), bet viņi jau ir īgni un uzskata sevi par veciem. Viss ir slikti. Neveicas ik uz soļa. Neviens pietiekami nerespektē. Un tad viņi ir laimīgi tikai vienā noteiktā agregātstāvoklī (bet es nevēlos šo pārvērst par sXe postu, tāpēc paklusēšu).
Un es sēžu un skatos ar savu o_O sejas izteiksmi. Nopietni? Ja es kļūšu par tādu... ja es negribēšu iet izārdīties kādā koncertā... ja man viss hroniski būs slikti, tikai tādēļ lai kāds mani pažēlotu... ja es pārstāšu runāt muļķības un sadirsties ar cilvēkiem par sūdiem, lai gan nevajadzētu... ja es pārstāšu mētāt muļķīgus jokus... ja es beigšu lēkāt pa savu istabu/dzīvokli klausoties savas mīļākās dziesmas... ja es sevi pārstāšu uzskatīt par bērnu... NOŠAUJIET MANI!
Ir skumji, ja mēs aizmirstam to 'bērna sajūtu', kad gribas darīt muļķīgas lietas. Vel skumjāk, ja neko nedarām lai to noturētu un vienkārši palaižam prom, jo -hei, jāpieaug taču ho hooo!
<Bet... No viena grāvja otrā. Ir arī muļķīgi, ja nenoturi līdzsvaru un ieej tikai bērns fāzē. Atliec svarīgus darbus tikai lai darītu muļķīgas lietas. Un tas laikam sāk liecināt par cilvēka muļķību. Jo - hei! Man ir viss mūžs lai es varētu lēkāt apkārt un priecāties par dzīvi, too bad, ka man nav viss mūžs lai izdarītu šo darbu.>
Tā ir tā DIY (Do It Yourself mothafucka!) morāle. Pie visa pašam Tev vien jāstrādā.
Gribi labu fizisko formu - trenējies!
Gribi labākas atzīmītes skolā - mācies!
Gribi beigt justies kā sūds bez sirds - tad beidz! Kas Tev to liedz?! Es jau nu noteikti nē.
Ja Tu sēdēsi - īdēsi. Nekas nemainīsies un Tu nelietderīgi izmantosi enerģiju un to laiku, kas Tev ir dots.
Cilvēki paši sevi noskaņo. Vāji cilvēki pievēršas reliģijai (jo tikai dieviņš var palīdzēt). Un es jau nu nebūšu 'vājš cilvēks'. Ja man būs sūdi - es ar tiem tikšu galā.
To tad arī māca hārdkōriņš ar smaidu sejā. Tev ir viena dzīve. 80 gadi labākajā gadījumā. Iegūsti no tās visu. Atceries savu ģimeni, kura vienmēr būs ar Tevi un pie kuras vienmēr varēsi atgriezties. Atceries tos draugus, kuri ir nopelnījuši Tavu cieņu un kuru dēļ Tu būtu gatavs darīt it visu.
Ir tik daudz labu lietu Tev visriņķī, bet Tu tās nenovērtē.
Vai tas tiešām ir tā vērts?
Nedaudz vairāk kā pusgada laikā to man ir iemācījis hārdkōrs. Patiesībā gudrs vecis...
(Thou katrā scēnā jau ir pa kādam sapuvušam tomātam, kas neskatās ārpus rāmjiem un kurš nesajūt mūzikā dvēseli, bet gan tendenci. Tāpēc nav jāvaino viss kopums kā tāds... Ideja, kuru ticiet vai nē - kāds pat ievēro savā ikdienā)
Rezumējot visu... Mīļie brieži... Smaidiet, izbaudiet to, ka esat jauni. Priecājieties par dzīvi. Padariet darbus, kad tie jādara un turpiniet baudīt dzīvi. Neņemiet sūdus galvā un ja ņemiet, tad tikai tādēļ lai par tiem ieņirgtu. Novērtējiet lietas, kas jums ir. Nebaidieties riskēt. Palīdziet draugiem.
Lūk! Esmu atklājis jums dzīves jēgu... Būs vien pašam sava sekta jāveido!
Lai nebūtu tikai tukš teksts varat arī noklausīties smuku un jauku dziesmu no H2O. One Life, One Chance. Žēl, ka mēdzam to aizmirst.
And no one said it was gonna be easy
And I'm not afraid to try
And with the odds stacked up against me, I will have to fight
One life, one chance, gotta do it right!!!