Un tomēr ir naktis, kas man riebjas..

Naktis, kad blakus istabā māte kritusi histērijā atkal raud un kliedz, un tēvs klusē, pasauc tevi, bet tu nevēlies nostāties nevienā pusē..

><

kad beidzot man būs miers vismaz vienā dzīves jomā.

Es dienās tagad jūtos kaut kā svešādi un nepareizi, ir sajūta, ka naktīs es varu vairāk, naktīs ir iespējams jebkas, naktīs es noticu sev un saviem spēkiem, bet pienāk diena... un man atkal liekas, ka es nevaru neko.

Izlasīju tik daudz. Nezinu, vai vajadzēja un vai bija pareizi to darīt, bet palika tā dīvaini silti..

Es tomēr biju tik faking laimīga un veiksmīga vēl gadu atpakaļ, kāpēc es to tad pilnīgi nenovērtēju? XD

Ja varētu attīt laiku atpakaļ, tad... es neko nemainītu, bet ja tagad man piederētu viss tas pats, tad es rīkotos savādāk.

Mani paaugstināja amatā. Pat ja tā ir tikai LS, tāpat ir patīkami ^____^

Kāpēc mēs nevarētu izmantot cilvēkus kā preces? Ņemt no katra tikai to labo, ko viņš var dot, un neko vairāk, izmantot tikai viņa stipro pusi?
Es vienkārši aizdomājos par to, ka man principā no cilvēkiem vajag kaut ko konkrētu, lai arī, cik kucīgi tas neizklausītos, bet pārējais ir tikai pieklājības pēc, nu pārējais, ko es ņemu un dodu..

Tas būtu tik jauki - ar vienu es varētu runāties, sapņot, ar otru gulēt, ar trešo sadzert, ar ceturto raudāt, ar piekto strīdēties ^___^ [ un tie nav vienkārši skaitļi, aiz katra es varu iedomāties reālas personas.. ]

:)

Es jūtos labi, kad es strādāju :) nu ne jau tīru grīdu vai ravēju nezāles, bet tā vairāk ar prātu, kā, piemēram, šodien visu dienu (sun)

žēl, ka tagad ir bezdarbs un stulbās domas un sajūtas atgriežas :S

It's so true..


"Ilgi šaubīsies, un, izdarot vienīgo pareizo izvēli, uzkāps vislielākajam grābeklim."

Es nevaru vairs nedz izturēt, nedz tikt galā ar savu dzīvi.

I neeed a professional help.

Dažreiz es gribētu būt LS varonis, laikam jau Džeimss. Ne jau tādēļ, ka viņš var iegūt jebko, ko vien vēlas, es varu arī iegūt jebko, ko vien vēlos, vienīgi es neprotu paturēt to ilgstoši..
Drīzāk tādēļ, ka Džeimss cīnās par to, kas viņam ir dārgs un beigās to iegūst un spēj paturēt, viņš droši zina, ka beigās to iegūs, savukārt man gribās cīnīties, bet ir bail, jo tad, kad es cenšos to darīt, tad tas otrs dusmojas un nīst mani vēl vairāk, bet nekad negribās padoties, jo es atceros Džeimsu.
Jā, protams, ka var teikt, ka tas ir izdomāts stāsts, Džeimss un Lilija nekad nepastāvējas un nepastāvēs, taču jebkas kas var notikt stāstā, tātad var notikt arī īstenībā?

Vispār man laikam nevar tikko pamostoties rāpot pie datora, jo es sāku radīt sev prātā kaut kādus idiotismus un jā..

Pirmo reizi gribējās nekad nepamosties un dzīvot sapnī, tik burvīgs tas bija.. :)

---

Kāpēc ir tā, ka tu pat īsti nezini, kas tev cilvēkā patīk, liekas, ka tev viņā nepatīk itin nekas, taču tevi tik ļoti fucking velk pie tā cilvēka un viņu tik ļoti nežēlīgi vajag, ka sāp.. >_

Lai cik sūdīgi klātos, tad tu vienu dienu vienkārši saproti, ka tev ir tiešām labākie draugi pasaulē, and it's the most important :))

Visu bērnību vecāki, skolotāji, treneri man ir mācījuši cīnīties par to, kas man ir dārgs un nekad neļāva padoties, tagad man gluži pretēji cilvēki liek likties mierā un aizmirst.

Man riebjas, ka cilvēki atsakās runāt.
Ir problēma, ir sarežģījums, bet tā vietā, lai izrunātos un rastu kaut kādu risinājumu un kompromisu cilvēks labāk izvēlas vispār nerunāt, atstāt visu kā ir un gan jau kaut kā nokārtosies..

Var jau būt, ka otram ir vienalga un ir vieglāk atstāt visu kā tagad ir, bet man riebjas dzīvot neziņā un neizpratnē, man vajag sarunu >

Cepums bija Kalnā*.
Cepumam ļoti patika kalns.
Cepums dejoja, krita un izklaidējās 80o gadu mūzikas pavadījumā.
Kalnā nebija tualetes, bet gan bija aptuveni pusotru metru dziļi caurumi.
Cepuma telefons nokļuva vienā tādā caurumā.
Cepums nedabūja savu telefonu un SIM karti no cauruma.
Madara Cepumam iedeva jaunu telefonu.

So, man ir jauns numurs un nav neviena cita numura, so veicam apmaiņu :)


____________________________

*Kalns - izklaides vieta ( diskotēka ) Baldonē, estrādē ^_^

Kaut kāds pilnīgs bezsakars, īsti vairs neredzu jēgu kaut kādām savām darbībām un dzīvei kā tādai.. Man nav slikti, taču man nav arī laikam īsti labi, bet tas nav tik būtiski, trakākais ir tas, ka viss ir bezjēdzīgi.
Agrāk, kad biju maziņa, tad es domāju, ka izaugšu lielāka un būšu laimīga, es vienmēr atliku savu "laimes" brīdi uz nākotni, taču atskatoties uz pagātni, es secinu, ka es nevaru būt laimīga ilglaicīgi tagad, es biju laimīga tad, agrāk.
Man liekas, ka manā dzīvē ir iestājusies smaga krīze, tāds kā lūzuma punkts, man šķiet, ka es salūzu kaut kā pati, jo viss, kas pēdējā laikā notiek.. nu jā. Vairs nav kurp doties un ko darīt, tādēļ man savā dzīvē kaut kas ir radikāli jāmaina, laikam jāmainās arī pašai, tikai es nezinu kas - attieksme, mērķi, vide, cilvēki, izklaides..
Ir ļoti grūti mainīties, bet ir vēl grūtāk dzīvot bezjēdzīgi..

---

Bet vispār ir jauki padzīvot dažas dienas pie Mošķa Baldonē.
Viņai tiešām ir superīgākie un jaukākie trīs suņi, kurus es zinu. Ir tā riktīgi forši - aiziet pasēņot, nakts vidū izpeldēties kaimiņu mājas dīķī [ ļooti silts ūdens ], slapstīties pa mežu, smieties un vienkārši uz mirkli dzīvot tā, it kā nekas cits nepastāvētu, tikai tie stulbuma pilnie mirkļi.
Šodien pirmo reizi došos uz "Kalnu", mjā.
Man negribās braukt mājās.

---

Ja mani dzirde neviļ, tad vēsturē dabūju B :)) Tā laikam ir mēneša vienīgā īsti labā ziņa.

Gribējās radīt prieku un smaidu, radīju pretējo >< kā saka - gribējās kā labāk, sanāca kā vienmēr..

Ja varētu paredzēt, kur es kritīšu, tad es paliktu spilvenu, bet tā kā paredzēt nevar, tad sanāk iet un krist!

Vienīgais, ko es varu tagad darīt - ticēt. Ticēt tam, ka viss kādreiz būs labi.

*I am with you*

Sadabūju sev fotošopu. Es nezinu, cik ilgi es jau čakarējos, bet es NEKO nesaprotu :|

bet man gribās iemācīties, jā, bet es pat nezinu kā bildi iekopēt baltā lauciņā >< so man pamācības neder, jo tur nav aprakstīts, kā iekopēt bildi laukumiņā.. :|

*iet turpināt kaut ko saprast*