Kāpēc mēs nevarētu izmantot cilvēkus kā preces? Ņemt no katra tikai to labo, ko viņš var dot, un neko vairāk, izmantot tikai viņa stipro pusi?
Es vienkārši aizdomājos par to, ka man principā no cilvēkiem vajag kaut ko konkrētu, lai arī, cik kucīgi tas neizklausītos, bet pārējais ir tikai pieklājības pēc, nu pārējais, ko es ņemu un dodu..

Tas būtu tik jauki - ar vienu es varētu runāties, sapņot, ar otru gulēt, ar trešo sadzert, ar ceturto raudāt, ar piekto strīdēties ^___^ [ un tie nav vienkārši skaitļi, aiz katra es varu iedomāties reālas personas.. ]