Pirmo reizi man dzīvē balika tik bail.

Tā kā nekas liels man nevar notikt, tad mana dzīve šobrīd sastāv no sīkumiņiem, maziem un jaukiem, varbūt nejaukiem, bet sīkumiem..

Es vakar atkal ļāvu svešai [ nē, patiesībā tā nav sveša ], diezgan tuvai, taču ne savai balsij, dzīvot manā galvā, es ļāvu viņai runāt, smieties, ļāvu arī savai balsij iemitināties cita galvā. Man patīk, tiešām patīk to ļaut un atļauties ^__^

Man vakar Mošķis parādija džinu, tiešām diezgan džina vārda cienīgu džinu - http://en.akinator.com/# Ja nav ko darīt, tad iesaku iemēģināt, jo tas nozaga kādu pusotru stundu man no vakardienas..

Man patīk rakstīt, just papīra smražu un redzēt savu haotisko rokrakstu, kas piepilda lapas...

Es vakar dabūju dziesmu, kuru vēlējos dabūt jau sen, kopš 16.aprīļa, ja es nekļūdos. Skan tagad gandrīz nepārtraukti.. Es mīlu Emiliju. Divas.

Man patīk iet gulēt nevis naktī, bet no rīta, sarunājoties [ sarakstoties ], stāstot par savu dzīvi un pieredzi, klausoties otra stāstījumā, man ir pietrūkušas tādas sarunas, un man liekas, ka tieši mums visvairāk piestāv tieši tādas sarunas, nevis kaut kas cits. Gaidīšu šonakt arī :)

Šodien pamodos no tā, ka man zvana telefons. Man ir darba pārrunas [ normāla darba ] 1dien. Vajag atrast kaut kādas darba pārrunām piemērotas drēbes un aidā.. (sun)

Es gaidu, kad mana dzīve nesastāvēs tikai no sīkumiem, kas bieži vien ir visnotaļ patīkami, bet arī no lielām un skaistām lietām, gaidu kad šīs 5 dienas paies ātri, un tad laiks vairs neskries, bet gan lēni un patīkami vilksies..

Iedvesma: ir, jo beidzot ICā var postot ^__^

Sajūta: lieliska, jo man ir austiņas un mikrofons, un skaips un Emilija vismaz tādā veidā.

Diena: skaista un silta, un saulaina.

Darbs: mani uzaicināja uz pārrunām "Ātrāk un skaļāk" :))


Šodien vnk gribās vislaik smaidīt. Es arī smaidu, gluži kā Konors.

Šovakar pirmo reizi izjutu to, CIK ļoti viņa man traucē..

Kad nokārtojas viens, jārdoas citām problēmām..

Mīļotais cilvēks, kuru satikt vairs pat nav iegriba, bet vajadzība vai ģimenes sapratne un normāla izturēšanās. Ir jāizvēlas viens..

Kāds nezin, kur pirāti ir noslēpuši dārgumus, kuru banku var apzagt tā, lai nepieķer vai kur vienkārši var dabūt DA jebkādu darbu? [ nē, es neesmu mantkārīga, šoreiz vienkārši tiešām vajag kā nekad.. ]

Pateicoties Viesturam atcerējos par tiešām ģeniālo latveišu izpildītāju. Imants Daksis :)


( Pamēģini pīpēt sauli )

Esmu maksimāliste. Ja mani kaut kas vai kāds aizrauj [ kas patiesībā nav vienkārši ], tad es dodu visus savus spēkus un laiku tam, cik vien tas ir iespējams.
Tas ir nosodāmi?

Man tikko uz klaviatūras uzsēdās naktstauriņš. Tagad tas rāpo pa monitoru..

epic.

es pirmo reizi tik tuvu redzu naktstauriņu. Viņš ir pūkains, un man jāsecina, ka arī skaists. Balts ar melnām strīpiņām ^_^

Beidzot šodien peldējos ^_^ [ jā, ir forši atvērt sezonu jūnija pēdējā dienā, bet nu nekas ].

Man patīk ezeri, kur vienīgie cilvēki ir tavi atnākšanas kompanjoni, man patīk sasildīties saulē un lekt no laipiņas aukstā ūdenī, man patīk satikt savu bērnības draugu un pastaigāt pa vietām, kuras saistās ar nostaļģiskām atmiņām par bērnības idiotismiem [ ak dievs, es savā agrajā bērnībā vārīju lielākus sūdus, nekā tagad. ], man patīk satikt mākslas skolas skolotāju uz ielas, kuru neesmu redzējusi 4 gadus, secināt, ka viņa nav mainījusies [ viņa tāpat staigā ar lakatiņu apsietu ap galvu, mizlīgām brillēm un auduma tarbiņu, bet man viņa patika māksas skolā visvairāk ], man patīk nopirkt mazo Mallboro paciņu un secināt, ka tajā utenītī mani pa gadu nav aizmirsuši, un joprojām neprasa dokumentus [ jo tur pārdod tikai izredzētajiem nepilngadīgajiem ], man patīk sēdēt pie Daugavas, skatoties mierīgajā tās plūšanā un pīpēt, man patīk iziet vēlu vakarā ārā, lai pagalmā varētu noturēt jauku telefonsarunu, kura uzlabo omu, man patīk apziņa, ka man ir palikusi tikai nedēļa, un es atbraukšu uz Rīgu, man patīk mans kaķis, kurš ieskrienas, uzlec uz monitora, palaiž savu asti pār to, lai man ir jātriec tā prom, lai redzētu burtiņus un aizmieg.

Laikam šodiena man mazliet patīk :))

Kā gribās vienkārši attīt laiku atpakaļ, uz izmainīt, bet izdarītais ir neatgriezeniski izdarīts, un neko vairs mainīt nevar..

Kļūdīties ir cilvēcīgi, arī cepumiski..

un ko darīt, kad kļūdas jau ir neatgriezeniski paveiktas, saprastas un smagi nožēlotas? Tās vienmēr paliks nepiedotas?

--

kaut kas ar manu ķermeni nav kārtībā, tas nespēja aizmig un vislaik dīdās [ tiešām nekontrolējami ] un atvemj visu, ko es lieku mutē >

Kamēr otrs jūtas laimīgs, nu vismaz apmierināts, tikmēr viss ir kārtībā ^_^


ooc:atvainojos Irēnai, ka izmantoju viņas iecienītu frāzi.

Sēdēt, gaidīt, lasīt dažādus ierakstsu un čatus, un saprast, ka viņa viņai ir interesantāka un droši vien, ka svarīgāka, un saprast, ka viss, ko tu vari izdarīt ir uzrakstīt kārtējo pilnīgi bezjēdzīgo cibas ierakstu.

Man vienmēr ir paticis cilvēku domāšanas veids.

Ja tu neesi blakus, tad kamdēļ ar tevi kontaktēties un interesēties, kā tev iet?

tikai dažreiz tas mazliet sāp.

Es laikam esmu galīgi slikts skolēns/students, jo es gribu, lai skola ātrāk sākas, manis pēc brīvlaiks varētu vispār nebūt, jo viss, ko es no tā atcerēšos būs gulēšana, ēšana un dators..

mjā.

Take me, take me in your arms my love..

"Attention is the most basic form of love; through it we bless and are blessed." - John Tarrant

Nē, es neizpildīju savu plānu. Es nepaliku pie datora ar alu, bet gan devos svinēt ar vecākiem, radiem un vēl sazin kādiem cilvēkiem. Man nopirka sešpaku, un es laimīga malkoju, klausījos latviešu ziņģes, skatījos kā dejo arevien apreibušāki pieaugušie līdz sapratu, ka es gribu prom un pīpēt...

Tā nu es aizbēgu. Cauri tumšai pilsētai, bēgot no čigāniem uz Daugavas pusi, kur sasniedzu mērķi - ex klases biedru pārtijs..

Nafig Jāņus?

Es negribu vairs atrasties tādās situācijās un stadijās, bet viss labi, kas labi beidzas. Laikam tā. Jā.

Cerams, ka man ir slikta sirdsapziņa, vēl vairāk - es ceru, ka tās nav.

--

Vispār es gribu atpakaļ. Vienkārši kā mazs bērns - gribu atpakaļ uz Rīgu, bet varbūt pat ne uz Rīgu, be vienkārši gribu viņu...

I remember that time..

Pienākusi laikam kārta nostaļģiskam, garam, nevienu īsti neinteresējošam ierakstam, lai gan tas nav nemaz būtiski, kurš izlasīs, kurš nelasīs and so on, man vienkārši gribās to uzrakstīt un izlikt. Mjāa...

Manā dzīvē ir tā kā tikko beidzies gads. Mans gads nebeidzas Jaunajā gadā, kā tas parasti ir normāliem cilvēkiem, mans gads pat netiek datēts ar kaut kādiem svētkiem, manu dzimšanas dienu vai kaut ko tādu, šis „gads” pat nav nemaz 365 vai 366 dienas garš, tas vienkārši ir laika posms, kurš ir savādāks no citiem laika posmiem manā dzīvē. Posms no augusta beigām līdz šodienai, laika posms, kuru es dzīvoju Rīgā.

Lieliem vilcieniem šis gads ir iedalāms -

1) „nekas nespēs šo visu izjaukt..”
2) manas mājas – Preses bārs.
3) Iļģuciems jeb „beer is goood”.
4) To live is to die.
5) [ vēl nenoslēdzies, cerams, ka tuvākajā laikā arī nenoslēgsies ] „Ja sākumā likās mazliet, tad nu jau ļoti, ļoti..”

Katrs no šiem periodiem mainīja mani, lika saprast lietas, kuras es pirms tam pilnīgi nevarēju saprast, iepazīt jaunus cilvēkus, nostiprināt/satuvināt attiecības ar jau senāk pazītiem un vienkārši baudīt dzīvi dažādos veidos..

Cilvēki, kuri veidoja šo manu gadu, varbūt viņiem likās, ka tas, ko dara vai saka ir nesvarīgi, bet dažreiz arī sīkas un šķietami nesvarīgas frāzes, lietas un notikumi man nozīmē daudz..

Pirmkārt pirmais cilvēks, kurš veidoja šo manu gadu ir Mošķis. Paldies par smaidiem un smiekliem, atbalstu un uzmundrinājumu, dalību manu idiotismu īstenošanai, vakariem ar Bonapartu vai Hektoru, negulētām naktīm un sarunām, zirņiem, baložiem, lakatiņiem, plītiņām un...vispār es varētu turpināt ļooti gari un ilgi, jo saraksts ar to visu ir nebeidzami garš, taču Mošķelions krāsoja šo manu gadu. Viņa ir labākā istabas biedrene, kāda man ir bijusi [ labi, man ir bijušas pa visu dzīvi bez viņas vēl 4, taču tas neko nemaina, tāpat viņa ir labākā. ]

[b]Viva[/b] – Jaukie PB vakari :D jam, es atceros, pēc kāda notikuma tas viss sākās, taču es labi atceros laika posmu, kurš sastāvēja no `4os pie Laimas pulksteņa un tad uz PB`, tas bija interesants posms. Jap. XD

Nu ja jau es sāku pieminēt PB vakarus, tad es nevaru aizmirst tos cilvēkus, kuri padarīja šos alus vakarus interesantākus.
Viesturs – ar mūziku, tinamo tabaku, atbalstu un padomiem;
Anna – ar optimismu un stāstiem;
Jolanta – ar neizsmeļamo runātspējīgumu un entuziasmu;
Saurijs – vienkārši ar savu klātbūtni;
Seila – ar smaidu un sirsnību;
Un daudzi, daudzi citi..

PB es iepazinu arī tādu īpašu cilvēku grupu, kuru dzīvesvieta ir Iļģuciems. :) Tas bija jautrs posms. Nekas īpaši neuztrauca, jo viss bija skaisti – jautra kompānija, alus, laiks, prieks, bezrūpība un jautrība.
Bija tiešām dzīve uz pilnu klapi. Vienmēr atcerēšos iepazītos cilvēkus, gan Bibi ar cenšanos būt nopietnam, mirkļos, kad tas nav nepieciešams, gan Edžu, kurš centās būt vienīgais savaldīgais, gan Laurīti ar Rendžeru, un Jāni ar savu ģeniālo uzstāšanos Zelta Talantos :D un visus pārējos, kas radīja jautrību galvenokārt.

Protams, ka šis gads man nebūtu iedomājams bez jau agrāk labi pazītiem, taču tuviem cilvēkiem, kuri atbalstīja un priecēja, respektīvi bez Nemra un Annijas. Paldies Nemrim par nezudušo enerģiju, sarunām un smaidiem, tāpat liels danke Annijai par to, ka viņa parasti bija tajos mirkļos, kad man visvairāk kāds bija vajadzīgs :)

Protams, ka jauna skola, jauni kursa biedri un jāā, interesanti..
Lielākos paldies gribas teikt Ditai par izteiktām viņasprāt garāmejošām frāzēm un nevajadzīgiem padomiem, kuri vēlāk mani moka vairākas naktis, līdz es beidzot tos uzklausu.
Paldies Sintijai par stulbuma pilnām skolas dienām, paldies arī Santai par savu esamību un norakstīšanu, Kasparam par atbalstu, ko viņš man sniedza, un pārējiem kursa biedriem, kuri veidoja manas skolas dienas ne tikai paciešamas, bet arī interesantas.
Visspilgtāk es, protams, atceros ZZ čempionātu, kura laikā varēja just kursa vienotību un spēku. „Mēs esam tagad šeit un kopā, lai stumtu pretiniekus malā...” Yēēy. Man nākamgad būs prieks atgriezties, tiešām :)

Protams, ka gads nav iedomājams arī bez tādiem cilvēkiem, kā Ofija, kura vispār veidoja 80% šī gada, jo bija iemitinājusies manās domās, atmiņās, sajūtās un visur. Prieks, ka tur vairs viņai nepatīk, un mājo kāds cits, taču jāsaka paldies arī viņai par skaisto gada iesākumu, par izprovocēšanu [ pat ja neapzināti ] pārvākties uz Rīgu, jo te es guvu vairāk, nekā būtu guvusi kaut kur citur..

Anette, kura spēj sasmīdināt dienās, kad ir galīgi dirsā arī veidoja šo manu gadu. Nedaudz šņabja un aidā XD

Ingus, kurš vienmēr atrada īstos vārdus.

Santa, kura uzradās mirkļos, kad vismazāk viņu gaidīju, taču padarīja tos interesantus. Jap.

Liels paldies ar cilvēkiem, kas veidoja manu virtuālo gadu, respektīvi, vislielākais ir Ļipai un Irēnai ;)

Paldies arī Laimai, kuru iepazinu gada beigās un kura man atvēra acis uz dažām lietām.

Jā, un protams, ka mana „gada” noslēgums un lielākā, saldākā balva. Gads būtu bijis daudz tukšāks un bezjēdzīgāks, ja tā beigās es nebūtu satikusi viņu..Emiliju. ^__^ Mans smaids, prieks un laime, cilvēks, kurš prot likt ilgoties, mīlēt un gaidīt, cilvēks, kurš parāda, kas ir kaisle. Mana draudzene nakts ^_^

---

Varbūt cilvēki aiziet, notikumi mainās, taču sajūtas un emocijas paliek. Manī vienmēr mitīs atmiņas par šo gadu un emocijām, ko tas nesa un cilvēkiem, kuri tās radīja..

Šis ir tiešām bijis ar vis kaut ko pilns gads, kurš sākās ar laimi un beidzas arī ar laimi :))

Mjāāā.

Viss.

Vai svinēt Jāņus pie datora ar alu ir okey mūsdienās? ^_^

Ir grūti aprakstīt to, ko es jūtu, domāju, piedzīvoju, darīju. Darbība laikam ir vienīgais, ko es varētu aprakstīt, bet man vienkārši gribās uzrakstīt par to..

Izlaidums, uztraukums, neziņa, brauciens uz sazin kurieni, bet tur vienkārši esi tu, un tas ir galvenais, bailes, gājiens uz jūru, vīns, slēpšanās, atkal uztraukums, bet tu, maigums, smaidi, joprojām uztraukums, bet to visu aizsedz tu. Mirklis, kad vairs nav jāuztraucās, liķieris, gājiens uz jūru, jūra, atpakaļceļš, sajūta, smaidi, smiekli, skūpsti, glāsti, liķieris, sazin vēl kas un tu. Nakts un tu. Laime. To laikam sauc par mīlestību.

Šis izlaidums ir pierādījums tam, ka aizliegumi neārda attiecības, tie stiprina un parāda, cik spēcīgs var būt neprāts un vēlme vienkārši būt blakus. :)

Mātes ir ļoti īpaša suga, kurai liekas, ka viņas dara pareizi, labi, visu, lai viņu bērns ir laimīgs, bet patiesībā izdara visu iespējamo, lai pasliktinātu situāciju tik ļoti, ka nu jāā..
Un šoreiz pat mana māte nav izcēlusies ar šīs sugas sindromu, taču tas mani ietekmē ļoti un tieši.

Homofobi ir tāda īpaša suga, kurai liekas, ka viņa visu zina un dzīvo pareizāk, kuriem vienmēr ir ko teikt, lai gan viņu viedoklis ir galīgi aplams, viņi veido salīdzinājumus, piemin Bībeli, kristiešus, ģimenes, pedofīliju, apvaino un cenšas uzspiest savu dzīves uztveri un idealoģiju kā vienīgo pareizo. Man patika raksts "Klubā", ko Viesturs iedeva izlasīt par šo tēmu.

un vēl īpašāka suga rodas, ja apvieno divas augstākminētās sugas kopā. Auč. Bet es ticu, ka gan mātes sugas sindroms, gan homofobija ir labojama, es ļoti ceru, ka viss aprimsies un būs tik pat skaisti, kā agrāk.. ^_^

--

Jā, un vakar es pirmo reizi daudzu mēnešu laikā atnācu uz PB. :D Prieks bija visus satikt, sarunāt sazin ko, sadarīt sazin ko. Sen nebija tā sajūta, kad es no rīta pamostos un saprotu vienu vienīgu lietu - Es vakar biju PB. Tā vienkārši ir tāda sajūta.. fiziski viss ir galīgā dirsā, sāp viss, kas vien var sāpēt, taču iekšēji ir tā forši..

--

Ir patīkami pīpēt tualetē sveču gaismā un pēkšņi iekliegties pa visām kojām, ieraugot savas rokas ēnu uz sienas. Sen nebiju tā pārbījusies...

Man māte tikko pavisam pilnā nopietnībā paziņoja: "Man liekas, ka tu esi stāvoklī."