Kaut kāds pilnīgs bezsakars, īsti vairs neredzu jēgu kaut kādām savām darbībām un dzīvei kā tādai.. Man nav slikti, taču man nav arī laikam īsti labi, bet tas nav tik būtiski, trakākais ir tas, ka viss ir bezjēdzīgi.
Agrāk, kad biju maziņa, tad es domāju, ka izaugšu lielāka un būšu laimīga, es vienmēr atliku savu "laimes" brīdi uz nākotni, taču atskatoties uz pagātni, es secinu, ka es nevaru būt laimīga ilglaicīgi tagad, es biju laimīga tad, agrāk.
Man liekas, ka manā dzīvē ir iestājusies smaga krīze, tāds kā lūzuma punkts, man šķiet, ka es salūzu kaut kā pati, jo viss, kas pēdējā laikā notiek.. nu jā. Vairs nav kurp doties un ko darīt, tādēļ man savā dzīvē kaut kas ir radikāli jāmaina, laikam jāmainās arī pašai, tikai es nezinu kas - attieksme, mērķi, vide, cilvēki, izklaides..
Ir ļoti grūti mainīties, bet ir vēl grūtāk dzīvot bezjēdzīgi..

---

Bet vispār ir jauki padzīvot dažas dienas pie Mošķa Baldonē.
Viņai tiešām ir superīgākie un jaukākie trīs suņi, kurus es zinu. Ir tā riktīgi forši - aiziet pasēņot, nakts vidū izpeldēties kaimiņu mājas dīķī [ ļooti silts ūdens ], slapstīties pa mežu, smieties un vienkārši uz mirkli dzīvot tā, it kā nekas cits nepastāvētu, tikai tie stulbuma pilnie mirkļi.
Šodien pirmo reizi došos uz "Kalnu", mjā.
Man negribās braukt mājās.

---

Ja mani dzirde neviļ, tad vēsturē dabūju B :)) Tā laikam ir mēneša vienīgā īsti labā ziņa.