running to stand still

un tā jau nedrīkst būt, jo satraukums man ļoti dara sliktu. es nemāku satraukties ar mēru, es satraucos tā, līdz sirdsklauvēm, līdz tam, ka man ir grūti elpot, es satraucos līdz tam, ka vēders griežas un ir tāds bezsvara stāvoklis ķermenī, un es esmu diezgan pārliecināta, ka tieši šī nemācēšana saprātīgi satraukties mani iemeta tajā ellē, kur biju krietnu daļu vasaras, un tajā ellē, kur esmu jau kādu krietnu laiku, jo satraukums ir kas tāds, kas ar mani ir vienmēr. 

un tā nu es no tā mazliet centīšos tikt vaļā. kaut kad sen, sen, kad pasaule lielos vilcienos mani ļoti satrauca, es mēdzu iztēloties visus iespējamos sliktākos scenārijus, lai izdomātu veidus, kā no tiem tikt ārā, un tādējādi mazmazlietiņ pasauli padarītu skaidrāku un saprotamāku. kādu laiku tas tā strādāja, taču nu jau ir tā, ka es redzu tikai sliktākos scenārijus, es redzu tikai tās struktūras, kas var nogāzties, un kontūras, kas neizdosies. es satraucos uz priekšu par lietām, kuru vēl vispār nav, un, kaut arī tas nozīmē, ka mani ļoti maz kas var tiešām pārsteigt - es esmu jau izsatraukusies par katru darba atteikumu, par katru slikto reakciju uz saviem tekstiem vai darbiem, par katru naudas atteikumu, par katru reizi, kad mana patikšana ir vienpusēja, par katru piekrāpšanas un pāri darīšanas reizi. un, kaut arī tas ir tāds veids, kurā man dara mazāk pāri, tas tomēr ir tāds maindsets, kurā es visvairāk pati sev daru pāri, jo neuzticos, jo visu laiku esmu mērenā panikā, jo ir kaut kāda viegla čurkstēšana fonā, kas neļauj atslābt. 

tas tagad tā kā būtu jāmaina, un to es tagad centīšos izdarīt. es šogad jau esmu atmetusi smēķēšanu, esmu tikusi vaļā un ārā no pāris toksiskām attiecībām, esmu sev atkal un atkal pierādījusi savu spēku un izturību, kā arī esmu sākusi pret sevi izturēties arvien iejūtīgāk, kas ļoti palīdz, līdz ar to nevajadzētu būt tā, ka nav iespējams arī tikt vaļā no šī prāta gļuka. tāpat kā ar smēķēšanu, arī stresu es esmu pieņēmusi par daļu no sevis, par kaut ko, kas ir tik nopietna manas personības daļa, ka bez tā ir grūti man būt man pašai. bet tas ir tik absurdi, tas ir tik skumji arīdzan. 

tāpēc ar to ir jādīlo, un tas ir jādara tagad. man šodien ir jāiesniedz divi raksti (neviens nav pat pusē), man ir jānodod programma ar visām atļaujām, jāatrod vēl visādi sīkumi nedēļas nogalei, vārdsakot, ārkārtīgi daudz paralēli žonglējamo lietu, ārkārtīgi maz laika, es vispār tā jau būtu panikā, bet es nedrīkstu krist panikā, jo panika un stress rezultējas sāpēs un smagumā, un es jau vienreiz šogad biju slimnīcā. vēlreiz negribu un nevaru. 

ja es atradīšu veidu, kā pārvarēt stresu, es jums arī pastāstīšu.