12:59 pmes tā palēnām, pamazītiņām sākšu atbildēt uz iepriekšējo cepienu (sorry, mani anonīmie draugi, bet nu tagad jums iespēja komentēt ir bloķēta, nevis tāpēc, ka kāds baigi palaistu muti vai izturētos pretīgi, neesmu vēl, par laimi, ar to saskārusies, bet vienkārši jocīga sajūta, ka nāk un komentē no malas, un tad beidzot sapratu, ka neesmu nekāda delfu ziņu lapa, ja gribi izteikties, iesaku reģistrēties un nākt bariņā), bet tagad pievērsīšos jaunam cepienam, jeb mana neizpratne par to, kāpēc latviešiem tik ļoti riebjas Laila Pakalniņa.Jo redzi, mīļo sīrupiņ, man kādreiz ļoti nepatika viņas darbi, viss likās kaitinoši nekustīgs, līdz ar laiku es sāku saprast, ka tā nav. ka nav tā, ka tur nekā nebūtu un nekas nenotiku - jo notiek jau ļoti daudz, vienkārši tas nav parādīts klasiski nolasāma naratīva formā. sestdien, piemēram, noskatījos viņas īsfilmu ''Klusums'', un es biju tik ļoti patīkami pārsteigta, tik ļoti pārdomāts un smalks darbs, kādu parasti redzu tikai kādos festivālos. (man riebjas izmantot festivālus kā kaut kādu kvalitātes latiņu, tiesa. piedodiet par šo.) un pagājušajā gadā, kad 4. maijā bija ''Viesnīca un bumba'' pirmizrāde, vairāk kā puse zāles izgāja ārā, atlikušie daudzi gulēja, bet es tiešām nevarēju atraut acis no ekrāna, jo tas viss likās tik fascinējoši. it kā nekustīgi kadri, it kā nekas nenotiek, un tomēr, tomēr tur apakšā viss burbuļo, mutuļo un ņirb. montāža, kompozīcija, smalkās naratīva līnijas un visādas sasaistes, un tava kā skatītāja tiesības brīvi interpretēt visu, ko redzi. nav jau laikam nekāds brīnums, ka vienīgais, no kā dzirdēju ļoti pozitīvas atsauksmes par to filmu, bija mans naratoloģijas pasniedzējs no Amsterdamas Čārlzs F., kurš bija nejauši ieklīdis Rīgā uz maija brīvdienām un kuru es biju aizsūtījusi skatīties latviešu filmu pirmizrādes. protams, neliegšos, ka Pakalniņas filmu skatīšanās ir pacietības pārbaudījums. bet es arvien vairāk priecājos un novērtēju to, ko viņa dara, un arvien vairāk priecājos, ka LV kontekstā viņa ir viens no stabilākajiem režisoriem. un tas, cik ļoti viņu neciena vietējais skatītājs, vairāk gan parāda ne par viņas talantiem, bet par to, ka mums sistemātiski ir barots viens kino veids, kas ir klasisks naratīvais kino, un jebkādas novirzes no šīs normas ir grūti saprast un vispār uztvert. pat ja tas ir naratīva kino, kurā naratīvs ir stipri pašķobīts. |