04:39 pmā, un vispār vakardienas lol my life moments, protams, bija ar mammu. vakarā, sēžot pie kolēģes mājās un sirsnīgi sūdzoties par lietām, kas ir ārpus mūsu kontroles un kuras nopietni iedragā mūsu un manu ritmu un dzīvi, izdomāju, ka vajag piezvanīt mātei, jo mammai vienmēr var zvanīt. sazvanos, pasūdzos, mamma savukārt pastāsta, kā ir pirtī pie māsas laukos un kā viņai šķiet, ka iekāpa nātrēs, bet māsa fonā bļaustās, ka viņiem tur nātru nemaz nav, tā ka lai mamma beidz izdomāt lietas. tā kādas piecas minūtes nopļāpājam, es saku mammai, ka labi, jāiet ir turpināt strādāt, mamma arī ies gulēt, mēģinām pabeigt sarunu un saprotam, ka ne es, ne mamma nevar to izdarīt. mamma nevar nospiest klausules nolikšanas taustiņu, jo tas ir izkritis, mans superīgais viedtālrunis savukārt ļoti regulāri uzkaras un nereaģē uz pieskārieniem. galu galā izslēdzu telefonu un tādā veidā pārtraucu sarunu ar māti par to, kādā bezdibenī iet mana dzīve (man patīk drāma, ja), bet šodien bail zvanīt, jo ja nu es tiešām vairs nevaru pārtraukt telefona sarunu ar māti.un te nu man bija plāns par sēdēšanu uz vietas Rīgā, nākamnedēļ uz divām dienām jāaizbrauc uz Varakļāniem, jo vecmamma. un autobuss Rīga - Varakļāni ceļā pavada ilgāk nekā lidmašīna Rīga - Amsterdama, attālumu relatīvā daba. |