12:30 amkatru dienu iedomājos, ka vajadzētu vairāk pierakstīt ikdienišķas lietas, jo citādāk tiešām liekas, ka pasaule skrien garām un viss kaut kur pazūd, steigā sevi vien tērē/kur gan paliek laiks sev un tev. un te nu ir mani šībrīža dzīves fakti, kaut kādas lietas, kas veido manu ikdienu, ko, iespējams, ir vērts paturēt prātā katru minūti, jo tas kaut kā palīdz salikt lietas perspektīvā, un man tik ļoti vajag perspektīvu.pēc astoņām dienām būšu mājās, pēc piecām dienām Markuss būs mājās, un es neesmu viņu satikusi kopš jūnija, kad viņš aizbrauca tālēs zilajās uz Āziju. pēc sešpadsmit dienām braucam uz Bostonu, un pa ceļam satikšu Līvu, oh this global experience of life, the universe and everything. līdz mājāsbraukšanas brīdim ir trīs esejas, viens scenārijs, viens pārrakstīts stāsts, divas prezentācijas un viena skolas balle, kā arī viena tikšanās ar bakdarba vadītāju par lieliem un nopietniem jautājumiem un progresu darbā (man jau ir mapīte datorā, kas saistīta ar šo lielo notikumu dzīvē). un vēl es esmu diezgan pārliecināta par to, ka manas acis maina krāsu un paliek arvien zaļākas ar katru dienu. īpaši nesūdzos, jo man ļoti patīk zaļas acis, bet īpatnēji tik un tā. un vēl mani pēdējā laikā visu laiku ar kaut ko salīdzina, es jau esmu salīdzināta ar sūzanu sontāgu, virdžīniju un mother earth. kalendārs, vienvārdsakot, ir palicis daudz interesantāks un aizņemtāks. un nesen atradu skapī kreklu, kas ļoti izskatās pēc kint. krekla, kurā es izskatos pēc 70to gadu akadēmiķa, nezinu, no kurienes tas krekls īsti uzradās, bet tas šobrīd strādā kā tāds mazs tiltiņš starp tām dažādām dzīves daļām. tilti un tiltiņi, tos man vajag vēl vairāk kā perspektīvu. es saprotu, ka es tikai atkārtojus, bet viss ir tik ļoti, ļoti īpatnēji. |