04:36 pmbeidzot saliku visu, kas bija uz grīdas, kārtīgi uz pakaramajiem vai arī netīrās veļas grozā, izkrāmēju somu un saliku grāmatas pa plauktiņiem. tāpat es arī esmu piešņaukusi visas mājās atrodamās salvetes, tāpēc tagad jau izmantoju tualetes papīru savām iesnām. vakar noskatījos the amazing spider man, un šodien beidzot pēc sešu mēnešu saņemšanās noskatījos life as a house. rīt braucu uz balviem, kur jāiet uz bērēm, es nebiju uz bērēm bijusi kopš 2006. gada, kad nomira vecmāmiņa, un šogad jau divas. nezinu, tāds vecums pienācis vai vienkārši tāds gads.lai neizklausītos pārāk ciniska, es pasūdzēšos par to, ka man tik ļoti patīk Latvija, bet Latvijai tik ļoti nepatīku es. Nīderlandē es slimoju apmēram 2reiz gadā, bet Latvijā es esmu mūždien saaukstējusies. gluži kā tagad. klausos eimiju vainhausu un domāju par to, kāds jocīgs laiks. ir tāda grupa the late cord, un šai grupai ir tāda dziesma my most meaningful relationships are with dead people. it kā nekas īpašs, bet tomēr. the late cord es pastiprināti klausījos divos laikos: turpceļā un atpakaļceļā uz Bosniju, kā arī šajā pavasarī. bet tas tā. vienkārši ik pa brīdim paliek jocīgi, apzinoties, cik daudz no visas informācijas un iespaidiem, ko ikdienā uzņemu, ir jau mirušu autoru radīti. tam pat nav nekādas nozīmes, jo māksla eksistē pati par sevi neatkarīgā laika telpā un yadda yadda yadda, bet. mums apkārt ir tik daudz nāves, bet pasaule ir tā iekārtota, ka tādām domām vienkārši nav vietas. ļoti sāp kakls. |