running to stand still

šodien uzvilku rūtaino kreklu, jo kādreiz ar draudzenīti secinājām, ka rūtaini krekli ir tāds kā meinstrīms un kreklu normālforma, un tāpēc es nēsāju rūtainu kreklu katrreiz, kad vēlos justies pilnīgi iederīga. (mūsu secinājums bija balstīts uz vairākām naktīm melkweg'ā, kad lielākais vairums cilvēku bija rūtainos kreklos). es ceru, ka tā ir pavasara tuvošanās, kas rada to nogurumu un nevaļu pamosties, es no rītiem esmu sākusi staipīties, gaisma ir biedējoša, un visas drēbes skapī riebjas. bet tas, nu tas viss ir pilnīgi nieki, es nevaru izveidot sakarīgus teikumus, es aizmirstu, kā jāraksta dažādi vārdi, un mani sapņi ir angliski.

šonakt sapnī redzēju, kā braucām laivā pa upi, kur bija dolomīta raktuves. dolomīta raktuves nav upēs, vai ne? 

mums skolā ir tāda science hegemony, kas nozīmē, ka gar sienām ir salikti tikai fizikas un ķīmijas sasniegumi un pētījumi, un tur bija arī viens draudziņa plakāts. mēs sēdējām skolas lielajā zālē ar galdiem un klavierēm, un es, ieraudzījusi plakātu, prasīju izskaidrojumu. viņš piecēlās, norāva plakātu no sienas, salocīja, paslēpa zem galda un teica kādu vēl izskaidrojumu. 

es esmu ārprātīgi nogurusi, bet jāizlasa grāmata, jāiztulko četri teksti, jāizlasa vairākas lapas par social exclusion, kā arī jāiet uz student - staff vakariņām, jo apsolīju ādamam, ka tur būšu. ādams ir mans mīļākais kinovēstures pasniedzējs pasaulē, viņam ir ādas žakete un melni sprogaini mati, un viņš ir superīgs. 

bet šobrīd nogurums ir tāds, ka es sastingusi sēžu skolas lielajā zālē un nevaru saprast, ko darīt tālāk. un es jau šeit esmu nosēdējusi stundu.