| ** |
[Feb. 16th, 2011|12:07 am] |
|
Burti veido zilbes un atkal zilbes veido vārdus. Turpināt? Beigt? Kam vajadzēs tas sapratīs. Varbūt! Šie vārdu mutuļi, ka mazu bērnu glumās siekalas pēc maltītes, veļās ārā no manas mutes. Ja Jūs zinātu kā man derdzās mēness aptumsums manā prātā, tad jav labāk paciešu lietus mākoņus ziemas vakarā. Bet viemēr manu apetīti uzlabos bohēmiskas aktivitātes gurnu apvidū. Tās rada dzirkstelītes acs ābolu apvidū un noved līdz strāvas novadīšanai līdz tālākai vietai, skatienu vēršot uz leju. Arī vieglas mēles kustības rada harmoniju, bet alaž mēģinu atgādināt, zobi ir domāti, lai sagremotu un nokostu pārtikas produktus. Tikai! |
|
|
| # |
[Feb. 16th, 2011|12:17 am] |
|
Titri:"viens pats mājās-slapjie zaķi" režisors -cibris cibric => secinājums: gaļa nepiekā laba nenoved... Reklāma: twinkle 2x little star. Haw I wonder what you are. Up above the world so high like a diamond in the sky. Kāpinājums: ja sashla suma 2x mne nuzhna ana... Kulminācija: wher is my mine... Titri: pēc patiesiem faktiem viņa aizvien vēl mēģina ar tauriņķeramo noķert savu prātu |
|
|
| Mūza |
[Feb. 16th, 2011|12:33 am] |
|
Acu augstumā, lietus mākoņi ziemas vakarā. Tie tā pat kā mēness aptumsums prātā rada harmoniju neprātam. Baltā duja lidoja vairāk kā gadu, bet ziema bija gara. Pārāk auksta. Kad es to atradu, es vairs nespēju to atdzīvināt, sasildīt, jo elpa tā pat kā rokas bija ledaini aukstas. Bet es to glabāšu bēniņos, pie mazā lodziņa, kopā ar ledus puķem un rotaļlietu kasti. |
|
|
| Aizsmēķē |
[Feb. 16th, 2011|12:40 am] |
|
Atskan blīkškis, dzeltenzili spociņi izprūk no burvju lādes un kustās gaisa ritmā. Apkārt izplūst pelēki mākoņi. Dziļa ieelpa. Pelēks mutulis veļās lejā pa barības vadu, kairinot to. Iecērtot neatgriezeniskas rētas elpu vadu sieniņās. Sarkanie kukainīši, tie lēnām slīd pa tuneļiem, caur sirds kambariem. Pelēkie mutuļi dodas uz izeju, lai nākamājiem dotu ceļu. |
|
|
| ## |
[Feb. 16th, 2011|12:54 am] |
|
Zelta jaunatne skrien ar zelta āboliem rokās, bet paklūp katrs aiz katra. |
|
|
| Nav labi |
[Feb. 16th, 2011|01:01 am] |
Tevi ielūdz uz grandiozām viesībām, bet tā vietā, lai priekšā stādītu smalki klātu galdu, tev liek nomazgāt traukus.
Kāda būtu reakcija? |
|
|
| * |
[Feb. 16th, 2011|01:06 am] |
|
Varbūt ir jā, bet tu esi nē. Ar norasotām acīm ,pret šķembainu vēju. Ar basām pēdām kā pa karstām oglēm es skrēju, apsteidzot sekundes ritmu. Raujot no norādēm jaunas iespējas. Es aizmirsu ko es vispār meklēju. |
|
|
| Cv |
[Feb. 16th, 2011|01:30 am] |
Man aizviem vairāk liekās, ka man ir mānīja būt atkarīgai.
Nav svarīgs tas no kā, ka tikai ir tā spriedze, kas rada tās burvīgās dzirkstelītes. Es dažkārt tās jūtu, kad domāju par tām. Bet dažkārt pirkstus aizmāršīgi saliekot savādāk, es redzu dzirdētus tekstus. Bet vēl aizvien, man liekās, ka tas sākās no slāpēm. Vai arī dažām pazaudētām minūtēm, kuras atstāju pie citu spilveniem. Lai tās itkā atgūtu, es piebāzu pilnas kabatas ar ilūzījām. Es pat nepamanīju, cik tās ir pilnas. Diemžēl man nācās pa virsu uzlikt sapņus. Bet kad meklēju kabatās atslēgas, man tās nemanot izkrita ārā. Vēl aiz vien nesaprotu kā aiz tiem paklūpot vēlreiz, es tos nepamanīju. Bija jav tā, ka tas ilūzijas baroja tā, ka vairāk neko to brīd nevajadzēja, bet tā pat kā citiem ari man apnika vienveidība dzīves rezervēs. Tā kā jav kādu laiku tās mētājas šij pašā šķirbā. Ja nu tomēr ievajagās nemetu pa visam ārā. Maz liet jav tās ir atstājušas liekus triepienus formā, bet tādā veselīgā veidā mēģinu no tām atbrīvoties. Vienīgais traucēklis jav ir tikai tas, ka mazliet velk uz kreiso pusi. Itkā jav nekas traks, tomēr negribās grīļoties, jo tā var vieglāk pamanīt. Un saskarsme ar citu virzienrādi ir gļuži lieka, pat nevēlama. Tādēļ vēl aizvien mēģinu abas rokas turēt pilnas... |
|
|