| * |
[Feb. 17th, 2011|08:26 pm] |
|
Atnācējs atnāks drīz. Emocijas tas uzburt spēs. Palikušais saraudināt spēs. Nespējot aiziet tas aiz vien paliek tagatnē. Austot jaunam atnācējam palikušais kļūs vel neaizmirstamāks. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:28 pm] |
|
Ar vien vairāk es gribu tevi izdrāzt. Novilkt tevi no taviem augstumiem. Nomest pie zemes. Uzsēsties tev virsū. Iecirst nagus tavā kaklā un iespļaut tev tieši sejā. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:31 pm] |
|
Mēle mežģās tikai tad, kad ir vislielākā vajadzība to pielietot. Brīžiem liekas, ka man līdzīga neveiklība gadās ar visām ķermeņa daļām, kam piemīt īpaša visatļautība. Acis nemitīgi nodod. No rokām izslīd cita roka. Un kājas! Man dažkārt liekās, ka tas viens otru atgrūž vai tieši pretēji pārāk satuvinās. Bet pagaidām tas mani uzjautrina, jo zinu ka man tikai liekās. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:37 pm] |
|
Man nekad nav paticis sevi vēdināt ziemā, jo tad zinu, ka būšu vēsa līdz kamēr mani skars pirmais saulesdūriens. Bet kāds viemēr pamanās no manis iziet ziemā, ar visām durvīm. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:41 pm] |
|
Kāds visu laiku mani parazitē. Par mani pašlaik valda tāda ērmota sajūta. Pašlaik notiekošajam vajadzētu manī radīt histēriju, bet es jūtos, ka samāksloti mierīga jūra. Nu tāda, kas ir īsi pirms vētras. Varbūt tas nav bieds ar ko pašlaik dalu laiku, bdt gan vienaldzība, kas no manis sprākst ārā, ka apelsīna sula kad to mizo. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:49 pm] |
|
Viemēr pirms miega es vairākas reizes izskrienu sev cauri. Viss biežāk es pārgurstu no tā, ka pārāk ātri domāju. Gulta zem manis pazūd un es aizlidoju uz zvaigžņota debess paklāja. |
|
|
| * |
[Feb. 17th, 2011|08:58 pm] |
Tad kad atkal manas rokas ir brīvas un drudža radītā tirpoņa spēcīgi ietekmē kreiso rīcībnespējīgo orgānu. Es spēju sajust kā kūst ledus starp mūsu lūpām.
Tas ir īsts dokomentāls mirklis, kuru atsakos vel reiz atīt atpakaļ. |
|
|