- Identitātes jautājums
- 8/13/11 02:35 pm
- Pēdējā laikā šķiet latvijā tik daudz runā par aizbraucējiem. Gan ar neizpratni, gan ar nosodījumu un pat smagākiem apvainojumiem ("nodevēji"), gan ar pašironiju.
Tad nu man ir jādomā, kā es jūtos kā "aizbraucēja" un vai es vispār jūtos kā aizbraucēja.
Un vai manī ir jebkāda vainas apziņa? It nemaz. Un vai man liekas, ka palicēji ir tie, kas tiešām rūpējas par Latviju? It nemaz.
Un vai man liekas, ka tiem, kas aizbrauc Latvija galīgi nerūp? It nemaz. Vai man liekas, ka aizbraucēji ir gļēvi?
It nemaz, gluži otrādi- aizbraukt tā ir drosme. Tā ir drosme doties nezināmajā, drosme sākt visu no nulles, drosme būt vienam bez ģimenes, bez radu, draugu atbalsta, drosme būt arī situācijās kur uz tevi skatīsies no augšas, diskriminēs, kurās tu būsi nekas, tā ir liela uzņēmība un tas ir zināmu prasmju kopums, kas ir nepieciešams - spēja ielauzīties valodās, spēja veidot sociālos kontaktus jebkur tā ir tolerance un tā ir pazemība un spēja parādīt sevi profesionāli, lai nav jānododas tikai mazkvalificētiem darbiem, tā ir vitalitāte.
Tādam jau pēc būtības klejotājam kā man aizbraukt - tas ir viegli, jo man vienmēr ir liela ziņkāre par to kas slēpjas aiz horizonta, bet lielai daļai cilvēku tas ir grūti vai pavisam neiespējami, jo tas ir kā sakņu izraušana. Mēs vienkārši esam dažādi, un katram ir absolūta izvēles brīvība, kā dzīvot - kā klejotājam vai kā nometniekam un kurā vietā apmesties. Kāpēc lai tā vispār būtu problēma? Kāpēc lai jebkura no šīm izvēlēm būtu jānosoda?
Es šobrīd nekur neesmu vairāk kā Latvijā, jo galu galā man nav noteiktas dzīvesvietas. Bet, ja man jāatbild, kāda tad ir mana iekšējā identitāte, tad es visdrīzāk teiktu - es esmu no Eiropas.
Katru reizi, kad atgriežos uz vecās labās Eiropas zemes, es zinu- esmu mājās, tādā ziņā, ka apkārt ir viegli uztverama mentalitāte un kultūra.
Reiz es arī apmetīšos un tā būs vieta, kas būs harmoniska, atbildīs manai iekšējai būtībai un aicinājumam, tā būs vieta, kur es varēšu piepildīt savus sapņus un darboties tā, lai cilvēcei no tā ir kāds labums.
Neatkarīgi no tā, kā to vietu sauc un kādā valodā tur ļaudis mēdz runāt vai kādā krāsā ir viņu āda, acis un mati. - 17 teicaMan ir ko teikt
- 8/13/11 04:36 pm
-
+100
- Piebilst
- 8/13/11 09:17 pm
-
Nu paga - cilvēki ir dažādi. Manuprāt tev saskarties ar situāciju, kad tevi diskrinimē, būtu vēl jāpameklē iespēja :)
un aizbraucēji vienmēr nav vienā maisā liekami.
un nosodīt pa lielam kādu arī grūti.. vismaz es nezinu nevienu aizbraucēju, kas aizbraucis no labas (eksistencei piemērotas) dzīves, lai dzīvotu kā niere pa taukiem.. Manuprāt visa pamatā ir prioritātes. Un kad ir gīmene (bērni) pieļauju, ka lēmums pārcelties ir emocionāli grūtāk pieņemams. Lai gan kāreiz bērniem par to mazāka bēda.. ja tie mazi. - Piebilst
- 8/13/11 09:18 pm
-
drīzāk jau tad jājautā - kāpēc tas tevi satrauc / šķiet aktuāli :)
- Piebilst
- 8/15/11 05:37 pm
-
Tikai tāpēc, ka tas izskatās, ka LV ir aktuāls temats- te mēdijos pavīd, te cibā. (Cik jau nu es to mēdijus un cibu vispār palasu - reizi nedēļā kaut ko varbūt.) Un vienā brīdī lika padomāt par manu nostāju šajā jautājumā.
- Piebilst
- 8/15/11 05:40 pm
-
Diskriminācija ir dažāda, un, jā, diskriminē arī mani. Piemēram Dānijā ļoti izteikti atsevišķās lietās. Mani gan tas īsti nesatrauc, tā vienkārši ir daļa no situācijas kurai tad arī jāadaptējas.
- Piebilst
- 8/13/11 11:05 pm
-
un es savukārt gribētu, lai viss autoru kolektīvs pārtauktu čīkstēt.
lai tie, kam citur labāk, dodas, nevis čīkst, lai aizdevušies pārtrauc čīkstēt, nevis meklē jaunus iemeslus čīkstēt; un lai tie, kas apsver emigrāciju, bet to nedara, arī pārtrauc čīkstēt.
skaidrs, ka latvijai sliktāk, ja aizbrauc aktīvi strādātspējīgi cilvēki, bet čīkstētāji labāk lai aizbrauc.
pačīkstēju, palika vieglāk :) - Piebilst
- 8/14/11 10:55 am
-
o, cik labi teikts.
- Piebilst
- 8/15/11 05:40 pm
-
Hmmm
Vai manis rakstītais arī klasificējas kā čīkstēšana? - Piebilst
- 8/15/11 07:42 pm
-
:-) pārāk garš un neviendabīgs teksts, lai atbildētu ar jā vai nē.
- Piebilst
- 8/18/11 07:26 pm
-
Labi, tad vismaz pagaidām brīvi turpināšu publiskot jebkādu smadzeņu tarkšķēšanu, bez bailēm, ka tikšu kvalificēta par čīkstētāju.
- Piebilst
- 8/18/11 07:50 pm
-
Manuprāt, savā cibā nevajag ļauties šādai cenzūrai. :)
- Piebilst
- 8/25/11 10:32 pm
-
es vienmēr esmu domājusi tā kā tu, bet tagad (Heidegera ietekmē) tomēr sāku sliekties uz tikai vienu no šīm patiesībām un uz otru skatīties kā uz nesakārtotām attiecībām ar esamību
- Piebilst
- 8/31/11 12:48 pm
-
Kas Heidegeram par to ir bijis sakāms?
- Piebilst
- 8/31/11 01:09 pm
-
pa lielam, viņš netic klejotāja dzīvesveidam. viņš to uzskata par eksistences defektu, par "nepatiesu eksistēšanu". Mājošana kaut kādā noteiktā vietā viņaprāt ir eksistēšanas pamatiezīme, veids, kurā mirstīgie vispār ir uz zemes un spēj apzināties un atzīt pasaules vienotību. viņš uzskata, ka cilvēki metas bezpajumtniecībā, lai bēgtu no nāves (mana interpretācija) vai viņu bezpajumtniecība ceļas no tā, ka viņi nav pārdomājuši mājošanas nepieciešamību. nevis mājot aiz inerces vai bailēm, bet tāpēc, ka tas ir primārs patiesas dzīves elements.
protams, tas ir jāvērtē kritiski un nedrīkst aizmirst, ka viņa sistēma neko sliktu neteica arī par nacionālsociālismu un tā nepatiku pret "semītu nomadiem" - ebrejiem kas klejo. tomēr nevieni klejotāji nav klejojuši tikai klejošanas pēc, bet gan nepārvaramu apstākļu dēļ. arī ebreju pamatgrāmatā Vecajā Derībā viņi neklejo tāpatās bet ejot uz apsolīto zemi vai raudot par atņemto Ciānu.
es arī esmu klejotājs. esmu sākusi domāt, ka tam pamatā ir kaut kāds dzīves noliegums un ontoloģiska depresija. - Piebilst
- 8/31/11 10:57 pm
-
Te droši vien ir jānošķir dažādi klejošanas veidi un kā jau rakstīji- iemesli.
Par tādu nebeidzamu klejošanu, kas notek, vienkārši tāpēc, ka nav nekur piesaistes, par tādu es viņam droši vien piekristu.
Bet par tādu klejošanu, kas notiek ar konkrētiem mērķiem un piesaistēm galapunktos, tur es nesaskatu nepiepildītu eksistenci. Piemēram, Ticiano Terzani kā klejotājs man ir visai simpātisks.
Un vēl ir tādas esības, kurās tas ir visnotaļ ieteicams, ka notiek zināma līmeņa klejošana- ja kāds strādā starptautiskā insitūcijā, tad viņam būtu ieteicams klātienē iepazīt, kas tad tajās valstīs notiek, vai ja kāds ir zinātnieks, kas pēta, piemēram, tektoniskos procesus, viņam ir visai ieteicams klātienē zināmus laika posmus pavadīt dažādās tektoniski aktīvās vietās.
Kopumā manās acīs klejošanas lielākā vērtība ir tajā, ka tas dod iespēju pieredzēt pasauli tādu "kāda tā ir", lauzt ilūzijas, vairot sapratni par dažādiem lokāliem un globāliem procesiem, audzina iecietību un padara cilvēkus domāšanā elastīgākus. Nekas no tā gan nav garantēts, bet vismaz iespēja ir.
Lai gan depresija kā dzinulis varētu būt patiesākais vienojošais faktors- gan Ticiano, gan man, gan kā tu saki- tev :)
Ar visu apmierinātiem jau nav absolūti nekādas vajadzības nekur doties, un viņiem tiešām arī ir labāk nekur arī neklejot un neuzdot pārāk daudz jautājumu- tādi ļaudis patiesi nodzīvos priecīgas dzīves.
Tomēr tikklīdz kāds no šiem ļaudīm sāk izjautāt mani "nu kāpēc tev tas viss jādara, kaut kur atkal jādzenas? Kas tur tik labs x vietā vai y procesā?", tad es jau zinu ka kaut kas viņu pašu apmierinātības pamatos jau ir pavisam nedaudz ieplaisājis. Tad kad sāk uzdot jautājumus (parasti par kaut kā jēgu vai būtību) un viegli neatrod atbildes, tad arī parādās vajadzība pieredzēt vairāk, izjust tiešāk, satikt vairāk, un viens variants kā to risināt- klejot. Labākajā gadījumā - ar kādu konkrētu mērķi. - Piebilst
- 9/1/11 09:51 am
-
tava perspektīva ir "operacionāla", no personas un sabiedrības funkcionēšanas viedokļa tas, ko tu saki, protams, ir labi. "ontoloģiskais" līmenis ir pavisam kas cits.
- Piebilst
- 8/25/11 10:33 pm
-
man personiski arī nav nekā vieglāka kā aizbraukt.
- Piebilst