- 8/31/11 10:57 pm
-
Te droši vien ir jānošķir dažādi klejošanas veidi un kā jau rakstīji- iemesli.
Par tādu nebeidzamu klejošanu, kas notek, vienkārši tāpēc, ka nav nekur piesaistes, par tādu es viņam droši vien piekristu.
Bet par tādu klejošanu, kas notiek ar konkrētiem mērķiem un piesaistēm galapunktos, tur es nesaskatu nepiepildītu eksistenci. Piemēram, Ticiano Terzani kā klejotājs man ir visai simpātisks.
Un vēl ir tādas esības, kurās tas ir visnotaļ ieteicams, ka notiek zināma līmeņa klejošana- ja kāds strādā starptautiskā insitūcijā, tad viņam būtu ieteicams klātienē iepazīt, kas tad tajās valstīs notiek, vai ja kāds ir zinātnieks, kas pēta, piemēram, tektoniskos procesus, viņam ir visai ieteicams klātienē zināmus laika posmus pavadīt dažādās tektoniski aktīvās vietās.
Kopumā manās acīs klejošanas lielākā vērtība ir tajā, ka tas dod iespēju pieredzēt pasauli tādu "kāda tā ir", lauzt ilūzijas, vairot sapratni par dažādiem lokāliem un globāliem procesiem, audzina iecietību un padara cilvēkus domāšanā elastīgākus. Nekas no tā gan nav garantēts, bet vismaz iespēja ir.
Lai gan depresija kā dzinulis varētu būt patiesākais vienojošais faktors- gan Ticiano, gan man, gan kā tu saki- tev :)
Ar visu apmierinātiem jau nav absolūti nekādas vajadzības nekur doties, un viņiem tiešām arī ir labāk nekur arī neklejot un neuzdot pārāk daudz jautājumu- tādi ļaudis patiesi nodzīvos priecīgas dzīves.
Tomēr tikklīdz kāds no šiem ļaudīm sāk izjautāt mani "nu kāpēc tev tas viss jādara, kaut kur atkal jādzenas? Kas tur tik labs x vietā vai y procesā?", tad es jau zinu ka kaut kas viņu pašu apmierinātības pamatos jau ir pavisam nedaudz ieplaisājis. Tad kad sāk uzdot jautājumus (parasti par kaut kā jēgu vai būtību) un viegli neatrod atbildes, tad arī parādās vajadzība pieredzēt vairāk, izjust tiešāk, satikt vairāk, un viens variants kā to risināt- klejot. Labākajā gadījumā - ar kādu konkrētu mērķi.