divi_g

Nu, nu, pasaki kko? :)

bez4pieci

jā, man arī gribētos zināt, kāpēc no realitātes attālinātāks par funcionālanalīzi.

dejavu

Funkcionālanalīzi nepārzinu (un laikam arī negribu pārzināt), bet pieļauju, ka atšķirība ir tā, ka spēļu teorija izliekas, ka risina reālas dzīves problēmas - nu tur politikā un tā, un dod padomus, kas, manuprāt, nav pielietojami realitātē.

Funkcionālanalīze paliek savā matemātikā un miers.

Varbūt kļūdos.

bez4pieci

bet cietumnieku dilemma taču ir klasisks piemērs, kas strādā

dejavu

Jā, ir dažas klasiskās spēles, kas strādā atsevišķās situācijās,tas arī ir vienīgais, kas man tur patīk. Būtu labi, ja pie tā arī paliktu.

Bet tad, kad sāk mēģināt aprakstīt komplicētas reālās dzīves sistēmas ar daudzskaitlīgiem pieņēmumiem, kaut ko tur saŗēķināt un tad prezentēt, kā reālās dzīves risinājumu (piem.: "ir jāpalielina ienākuma nodoklis"), tad tikpat labi var šādus padomus dot, iedomājoties, ka mēs visi dzīvojam Kampanellas "Saules pilsētā" un patiesībā esam roboti.

Labākajā gadījumā pieraksta teikumu "rezultāti nav pārbaudīti empīriski" vai arī pat visai atklāti "empīriskie pētījumi sniez citus rezultātus". Kaut vai klasiskais piemērs, ka cilvēki reālajā dzīvē nepieņem lēmumus tā, kā pieņem spēļu teorija.

Es teiktu, ka tie vīri aizraujoties ar savām fantāzijas spēlītēm un matemātiskajiem "cietajiem riekstiem", ievērojami maldina lēmumu pieņēmējus.

bez4pieci

saprotu, ko gribi teikt. studējot statistiku, man prātā nāca līdzīgas pārdomas, jo sapratu (un pasniedzēji šo faktu akceptēja kā pašsaprotamu), ka "ir meli, lieli meli un statistika" tiešām ir patiess izteikums. taču no otras puses — lai cik personiskai interpretācijai pakļauti tie modeļi arī nebūtu — tie ir labākie, kādi mums ir.

dejavu

Es pat nedomāju, ka personīga interpretācija pie vainas. Bet gan tas, ka viss tiek novienkāršots (lai aprēķini nebūtu pārāk sarežģīti). Un tad modeļi vairs nekādi nesakrīt ar realitāti.

Piemēram, tēmā, kuru es pēdējā laikā papētīju - laika inkonsistences problēma vides politikā - tādi spēļu teorijas pētījumi tiek veikti jau 30 gadus. Un galvenais secinājums no tā visa ir tāds, ka laika inkonsistence ir neizbēgama un ka spēļu teorijas piedāvātie risinājumi nav ieviešami reālajā dzīvē, jo vai nu nav ētiski pieņemami vai arī tas nozīmētu radīt tik sarežģītu politiski-ekonomisko sistēmu, ka tas nedz atmaksājas, nedz vispār ir iespējams un neviens arī īsti nevar pateikt, kā tad tai sistēmai būtu jāizskatās. Iemesls - vienkāršotiem modeļiem arī ir vienkāršoti risinājumi, jo vairāk realitāte atšķiras no modeļa, jo vairāk arī atšķirsies reālie risinājumi, līdz kļūst par ne-risinājumiem.

Tad nu es nesaprotu, vai tiešām ar 30 gadiem nepietiek, lai saprastu, ka ar šo metodi jautājums netiks atrisināts. Vai nu ir jāmodelē advancētāk (bet to neviens īsti negrib, jo baisi sarežģīti, laikietilpīgi un vajag visādus superdatorus rēķināšanai- nevar tik ātri štancēt publikācijas), vai arī jāskatās uz to visu no cita skatpunkta un ar citām metodēm (kam es dodu priekšroku).

Salīdzinoši statistika man likās sakarīgāka- rezultātus var visādi pagriezt un interpretēt, bet pamatā visam vismaz ir reāli dati.

bez4pieci

tas tā kā ar difiem: ir atrisināmie, ir grūti atrisināmie un ir tādi, kur dvēsele trīs reizes velnam jāpārdod, lai atrisinātu. vienīgā atšķirība ir tāda, ka reālā dzīve no tā necieš ; )

smejmoon

ja es spēlētu pokeri, tad spēļu teorija būtu vietā. lai arī netaisos dzīvot mūžīgi ;)

smejmoon

galu galā problēma nav cilvēkos, kas nesaprot, ko nozīmē vārds teorija un varbūtība? statistikā jau tas pats.

dejavu

Problēma ir cilvēkos, kas realitāti aizstāj ar fantāziju, bet pasniedz kā realitāti.