tunak_tunak_tun

tā īsti nezinu, kāpēc tev patīk pēc iespējas nenormālāki un ekstrēmāki piedzīvojumi, varbūt vienīgi tāpēc, ka tur vēl jo lielāks gandarījums, bet visādi citādi jau skaidrs - ikviens pakāpiens augstāk savā varēšanā nes gandarījumu.. un āķis lūpā!

kemune

jā, bet traki, ka pārējie paliek aiz muguras un netiek līdzi

tunak_tunak_tun

man jau gan šķiet, ka skriet līdzi ne vienmēr ir tas labākais. lielāks baudījums, kad pats līdz kaut kam nonāc, kad tevi neviens nav aizvilcis tīšām vai netīšām. a
r to es negribēju teikt, ka man nepatīk spontāns pārgājiens ar nakšņošanu mežā, sniegā vai vēl kas tāds, kas nav gluži manis ierosināts.
ar to es gribēju teikt, ka nav traki palikt aiz muguras, jo būtībā jau tevi neviens nemaz neatstāj aiz muguras.

dejavu

Tieši tā- sevi ir vērts salīdzināt tikai un vienīgi ar sevi pašu.
Un ko gan nozīmē "palikt aiz muguras"- es tā īsti nesaprotu.
Svarīgākais ir apzināties savas spējas un iespējas, jebkurš "ekstrēms" ir pieļaujams robežās, kas nopietni nepadraud tavu veselību un dzīvību, es te nerunāju par īpaši "atsaldētiem" indivīdiem un adrenalīna džankijiem.
Vienīgais, ko man gan gribētos atzīmēt, ir tas, ka cilvēki lielākoties nemaz neapjauš, cik daudz rezervju ir viņos- mēs esam izturīgāki nekā mums pašiem liekas. Un tad, kad tu vienreiz sevi "aizgrūd līdz robežai" (push to the limits :) ), pēc tam jau daudz reālistiskāk var novērtēt, ko tu patiešām vari, izmainās izpratne par to, kas patiešām ir "ekstrēmi".
Bet ir ļoti grūti pārkāpt tam slieksnītim- "nē, to es nevaru"- un tad reizēm noderīgs ir kāds, kas ar savu piemēru parāda, ka var un iedrošina. Vai arī pašam ir jābūt spējīgam nolikt sevi situācijā, kurā vienkārši nav citas izejas kā varēt!

tunak_tunak_tun

tieši tā. bet tajā pašā laikā vajag arī apzināties savu pašreizējo stāvokli-gan fizisko, gan veselības un spēlēties nevajag pārlieku. bet to, ka cilvēks var ļooti dadz, es jau labu laiku neapšaubu - viss ir tikai gribēšanas/negribēšanas jautājums.

dejavu

Te man atmiņā uzausa ainiņa no astotās dienas Mongolijas Altajā- kad mēs caur Harhiras upes ieleju jau gājām atpakaļ uz mūsu riteņu slēptuvi.

Upe tobrīd bija visai "ūdeņaina", un kā jau kārtīgai kalnu upei pienākas ar kārtīgu straumi, vienos mutuļos un putās sadzīta. Upe jau pirms pāris mēnešiem bija aizskalojusi visus krastos bijušos "ceļus" un vispār pamainījusi krasta līniju. Un vienā vietā krasts pēkšņi ir stipri slīpa ar granti klāta nogāze, kas uz leju paliek par pavisam vertikālu klints sienu un beidzas tieši ūdens mutuļos.

Vienīgā iespēja tikt garām šim posmam ir šķērsot slīpo birstošo sienu. Un es ļoti labi atceros, kā pēc pāris soļiem, stingi iekrampējusies ar nagiem, ceļiem un purngaliem slīdošajā grantī, elpojot smalkos smilšu putekļus, ik pa brīdim paslīdot uz leju, izmisīgi kaucu, tuvojoties neizbēgamajam (kā man likās) traumatiskajam kritienam no klints lējā rēcošajā upē. H gāja labu gabalu priekšā, bet nojausdams, ka man varētu būt grūtības šajā vietā, atgriezās un ieraudzīja mani šajā stāvoklī, tomēr vienīgais, ko viņš man varēja palīdzēt bija skaidrojums par to, kādas fizikālās likumsakarības man ir jāizmanto, lai varētu izdarīt šķietami neiespējamo, un pats to nodemonstrēt. Man visgrūtākais bija pārvarēt baiļu emocijas, beigt kaukt un vispār sākt klausīties. Bet te nu es esmu- sveika un vesela un nenokritusi.

Ko es ar to gribēju pateikt- emocijas bieži vien tikai palielina risku.

kemune

es gan gribētu teikt tikai tfutfutfū

dejavu

Veiksmei ļoti nāk par labu spēja saglabāt skaidru domāšanu, prasmes un spēja sakarīgi rīkoties :)

tunak_tunak_tun

gribētos jau uzsvērt tieši skaidru domāšanu un nepanikošanu, bet diemžēl tas viss ir komplektā - jo ekstrēmāka situācija, jo svarīgākas tomēr arī zināšanas.

kemune

par attiecībām ar sevi pilnīgi piekrītu, bet es biju domājis, ka vienā brīdī var būt žēl, ka tu esi tik ļoti attālinājies no kāda cita, ka to spraugu savilkt ir praktiski neiespējami. es par kaut ko pilnīgi hipotētisku

dejavu

Saprotu, ko tu domā, tomēr es arī domāju, ka tā nav liela problēma. Tam, kurš ir attālinājies vienmēr ir iespēja paspert dažus soļus atpakaļ un paiet līdzās tam, kurš varbūt arī nāk pa šo pašu ceļu.

kemune

nujā, tas mierina :) tad galvenais ir spēt arī paspert dažus soļus atpakaļ, jā, tas ir būtiski

dejavu

Bez tā, ka vairāki indivīdi ir bijuši ar mieru paspert dažus soļus atpakaļ es vispār nekur nebūtu tikusi.

aga

Es reiz pazinu vienu eksemplaaru, kas bija galiigi palicis atkariigs no piedziivojumu sacensiibaam. Liidz kaut kaadai robezhai es vinju vareeju saprast, jo pati zinu taas sajuutas - robezhu taustiishanu un paarkaapshanu, jaunu resursu atklaashanau ieksh sevis utt.
Bet vienaa briidii man personiski likaas, ka vinjsh iet par taalu uz zaudee liidzsvaru. Konkreeti, esot videeja garuma un jau taa ljoti necila svara, vinjsh aizrautiigi runaaja par veel 5kg nomeshanu, jo tad tak ir mazaak galjas jaaneesaa liidzi, vieglaak kalnaa uzraapties utt. Un mazaak naudas paartikai jaateeree, var sapirkt vairaak apriikojuma. Nu taa.
Tai pashaa laikaa, ja tas aakjis ir luupaa un dzen aatraak, augstaak, taalaak, nu tad ir praktiski neiespeejami to nedariit.

dejavu

Lūk, piedzīvojumu sacīkstes man pilnībā liekas vistīrākā sevis nobeigšana.
It īpaši jau tajos daudzskaitlīgajos gadījumos, kad iepriekš netiek veikti pienācīgi pakāpeniski slodzes treniņi.
Man savas sirsniņas būtu žēl.

dejavu

Nezinu vai sitais strada... dejavu gribeja, lai es kaut ko pierakstu te

Piekritu visiem, kamer tas ir bla bla nekuriene.

Mana pieredze rada, ka atzina, ka katrs celojums mani sagatavo un noved pie nakosa ir paties :). Celosana un piedzivojumi man ir pasaules uztveres mehanisms, tapec es daudz celoju. Bet es loti maz macos lasot gramatas, tapec es tas maz lasu. Tas gan nenozime, ka no gramatam neko nevar iemacities, atkarigs no cilveka, kas tas lasa.

Bet, ja jus patiesam gribat IZZINAT, kas ir piedzivojumi, celojumi vai ekstrems, tad dariet sekojosi:
1) nospiediet START, tad TURN OFF COMPUTER, tad TURN OFF
2) Ejiet ara un DARIET piedzivojumus.

Un, ja jus patiesam gribat IZZINAT, kas ir piedzivojumi, tad jebkas, kas varetu notikt, kad busiet izgajusi ara ir nesvarigi. Pat, ja jus tur nobrauks masina. Ja tas "iziet ara pa savas majas durvim preti piedzivojumiem, lidz pirmajam krustojumam" tiks izdarits ar pilnigu atdosanos sai darbibai, tad darbibas rezultats ir nesvarigs.

Bet tikpat labi, varat pilniba nodoties gramatu lasisanai un sasniegt to pasu uzreiz vai pec 50 gadiem ar asinsvadu plisumu smadzenes.

Tapec izvertet kadu, kas nomet desmit Kg, lai piedalitos piedzivojumu sacikstes vai ,piemeram, nogriez pirkstus, lai nebutu ko kalnos apsaldet, ir lieki, kamer jus nezinat par si cilveka ieksejo stavokli. Varbut vins ir uztveris pasaules stigu un darbojas saskana ar kosmisko kartibibu, kura paredz, ka nakosaja skrejiena vinam no parpules apstasies sirds, lai vins varetu nonakt Valhala. Teikt ka vins dara nepareizi, var tikai kads, kurs taja bridi nesaprot pasaules uzbuvi.

Vai jus paslaik dzivojat ar pilnu apzinu par dzivi?

Vai jus dzivojat saskana ar savi un pasauli?

Ja atbilde uz siem jautajumiem ir nee, tad visa jusu pasreizeja dzives pieredze ir nederiga, lai noskaidrotu jautajumu, ka lietam vajadzetu but. Varu tikai ieteikt meginat nodarboties ar ko citu.

Ja atbilde ir jaa, tad ko jus te darat?

Svarigi ir tikai tas KA mes daram tas lietas, kuras mes daram. Un veel laikam svarigi ir ka tas lietas daram MES


Helmuts

Ka nakoso diskusiju temu es piedavatu diskusiju par temu "laba un launa cina Latvijas baleta, skatoties caur gadsimta prizmu"

P.S. Man liekas ka musdienu dzeja tiek rakstita uz maju sienam, un ta ir vieniga dzeja ko es lasu, tapec teiksu nezinama dzejnieka vardiem:

Sistema, kura iznicinajusi piedzivojumu, par vienigo piedzivojumu, klust cina pret sistemu.

dejavu

Mistiskais,
nav jau tā smuki ar citu identitāti izpausties, bet paldies par to pašu.

Mēs gan te par "piedzīvojumiem" nevis par dzīves jēgu :)
Vienīgais, ko gribu komentēt "no savas perspektīvas":

- "Daudz ceļot" nozīmē nepārtraukti atrasties ceļā
-Teikt "es tā nedarītu" nenozīmē to pašu ko teikt "viņš dara nepareizi".
- neviens man zināms cilvēks nedzīvo "ar pilnu apziņu par dzīvi" un absolūtā "saskaņā ar sevi un pasauli", bet visa cilvēku iepriekšējā pieredze ir bijusi nepieciešama kaut vai tikai tāpēc, lai vispār novestu pie jautājuma "kā lietām vajadzētu būt".
- Un galu galā, ja cilvēks ar pilnu apziņu par dzīvi raksta Cibā, tad tas ir "saskaņā ar kosmisko kārtību".

dejavu

Te atkal Helmuts,
A ka tad lai es kaut ko noposteju, te man saka ka kaut kads tur dzivais zurnals ir neaktivizets?!?

-visas diskusijas ir par dzives jegu.
-Daudz celot nozime, to ko katrs ar to saprot
-Visu cilveku iepriekseja pieredze ir bijusi nepieciesama, lai nonaktu situacija, kur neviens nedzivo saskana ar sevi. Un tas, ka ir pacelies sads jautajums ir otra problemas puse, jo ja nebutu sis jaukas pieredzes, tad nebutu ari jautajuma.
-Tie cilveki, kas raksta ciba un to dara saskana ar kosmisko kartibu ir patiesi apbrinas verti. Saskana ar white noise teoriju, pec naves vini visi satiksies cibotaju maja. Tas tik bus ko verts! maja ar iztabam bez durvim, ktram sava iztaba ar datoru un visi datori pieslegti tiklam un uz visiem uzinstaleta CIBAs operetaj sistema, kura nelauj ielogoties ar savu lietotajvardu, tikai svesiem. (pats sasmejos :))

dejavu

:)

Kamēr tev nav sava žurnāla, tu esi Anonīmais- t.i. tu vari komentēt anonīmi, bet tāpāt parakstīt ar savu vārdu, ja tā vēlies.

Beidzot var ari anonimi :). Bet kopuma majienu sapratu... Cibiesu sabiedriba mani eleganti atstumj, nu neko, asti iespiedis kajstarpe, es atzistu savu sakavi un dodos nedrosaja pasaule :)

P.S. Man patik ka var nokomentet ka anonims, bet ka Helmuts nevar :)

Tas tikai ta es raustu tavu kaju (ziidu humors)

dejavu

Kas tad tā par emocionālu rekciju?

halceon

Izskatījās jau interesanti un mazliet pēc šizofrēnijas. Un arī teikums par cibiešu veikto atstumšanu ir "trāpīgs".