- 1/3/07 12:02 pm
-
Te man atmiņā uzausa ainiņa no astotās dienas Mongolijas Altajā- kad mēs caur Harhiras upes ieleju jau gājām atpakaļ uz mūsu riteņu slēptuvi.
Upe tobrīd bija visai "ūdeņaina", un kā jau kārtīgai kalnu upei pienākas ar kārtīgu straumi, vienos mutuļos un putās sadzīta. Upe jau pirms pāris mēnešiem bija aizskalojusi visus krastos bijušos "ceļus" un vispār pamainījusi krasta līniju. Un vienā vietā krasts pēkšņi ir stipri slīpa ar granti klāta nogāze, kas uz leju paliek par pavisam vertikālu klints sienu un beidzas tieši ūdens mutuļos.
Vienīgā iespēja tikt garām šim posmam ir šķērsot slīpo birstošo sienu. Un es ļoti labi atceros, kā pēc pāris soļiem, stingi iekrampējusies ar nagiem, ceļiem un purngaliem slīdošajā grantī, elpojot smalkos smilšu putekļus, ik pa brīdim paslīdot uz leju, izmisīgi kaucu, tuvojoties neizbēgamajam (kā man likās) traumatiskajam kritienam no klints lējā rēcošajā upē. H gāja labu gabalu priekšā, bet nojausdams, ka man varētu būt grūtības šajā vietā, atgriezās un ieraudzīja mani šajā stāvoklī, tomēr vienīgais, ko viņš man varēja palīdzēt bija skaidrojums par to, kādas fizikālās likumsakarības man ir jāizmanto, lai varētu izdarīt šķietami neiespējamo, un pats to nodemonstrēt. Man visgrūtākais bija pārvarēt baiļu emocijas, beigt kaukt un vispār sākt klausīties. Bet te nu es esmu- sveika un vesela un nenokritusi.
Ko es ar to gribēju pateikt- emocijas bieži vien tikai palielina risku.