Gribu hokeju. Un gribu fanu teltī. Bet pasakiet man kā, lai tieku uz visu nakti ārā no mājas, ja rīt ir skola? :/
Fiksi kaut kas jāizdomā bet galva tukša.

nu es esmu unikāla. kā var vārda vietā Avārijā, var izlasīt Akvārijā? :D Beigās sanāca tā, ka Akvārijā gāja bojā cilvēki. How huge was that aquarium? :o

And es vēl jo projām atceros solījumu iebāzt šeit to puišu ļaunuma teoriju. drīz būs, i promise. Būtu tagad, bet man jāskrien.
Hagoju.

Nu ko. Sēžu, kavēju sev garlaicību, un nolemu kaut ko īsumā ierakstīt. Ko man daudz teikt? Nezinu. To, ka dzīve ir draņķis, visi jau zin.
Kāpēc laikapstākļus nevar pasūtīt? Tieši šodien, pēdējā brīvdienā, kas mums dota, ir jālīst un jāmērcē viss, ko var. Es gan varētu teikt arī to, ka mani tāds mazs lietiņš jau nu neiebiedēs.
Man ir iestājies diezgan liels bezmiega periods. Vakaros miegs nenāk, varētu visu nakti nosēdēt, ja vien būtu ko darīt, un nemocītu apziņa, ka nākamo dienu visu nogulēsi. Jā, brīvdienas ir kaitīgas jūsu veselībai.
Hokeju man jau atkal labāk nemaz negribas apspriest. Vai tiešām mēs šajā PČ nevienus vārtus neiesitīsim, nerunājot jau par kādas komandas uzvarēšanu? 7:0. Skaisti. Vienīgais prieks par to, ka vinnēju derībās. Jāiet man uz totalizātoru. Un tikko uzzināju, ka arī mana māte uzminējusi rezultātu. Varbūt iedzimta intuīcija? :D
Vai tad nevarēja mūsējie vismaz Latvijas svētku labad pacensties?
Un ja jau par Latvijas svētkiem, tad arī tajos esmu vīlusies. Nu labi, neko daudz jau no tiem neredzēju. Kas es tāda, lai vienlaikus būtu visos Rīgas parkos un vēl visādās vietās? Diezgan nepārdomāti, kā vienmēr. Aizdevāmies tikai uz to, tā saucamo sadziedāšanos, taču pozitīvu iespaidu nekādu. Ekrāni ar vārdiem, ļoti draņķīgā kvalitātē. No divām rindiņām, otro vispār nevarēja izlasīt, un ja nestāvi tieši pie ekrāna, tad visi burtiņi saplūduši, pikseļainos kvadrātos. Turklāt apbēdināja, ka latviešiem gaudulīgās dziesmas ir vairāk nekā to jautro, kurām visi vārdus jau no galvas zinātu. Un latvieši ir skopuļi. Salūtu nevarēja atļauties, jo deputātiem noteikti atkal prēmijas bija jāizmaksā. Bet budžets vienmēr ir par mazu. Vai tapēc ļautiņiem prieks jāliedz? -_- Brīnums, ka vēl uz 18. novembri vai Jauno gadu, kādu salūtu uzrīkot varēja. Vai, ko es muldu, uz Jauno gadu, vienotā salūta nebija. Katrs pa savu stūri šaudījās, un tad nu pat tie bija labāki, par vakardienas neko.
Apnika man sūdzēties, ja neko labu nevaru pateikt, tad laikam labāk neteikt neko, ne?

O, jā. Šķiet, ka šo vietu jau biju pametusi ar galiem. Bet nē, redz uzraku. Pilnīgi nejauši, nu jau pat vairs neatceros kā. Nav jau arī būtiski. Tad nu mazliet veicu editus lapelei un nolēmu, ka varētu mēģināt sākt vēlreiz. Tātad vesels gads. Kas noticis pa šo gadu? Eh, tas aizņemtu man pāris metrus garu ierakstu, tāpēc nav nemaz vērts stāstīt. Man drīzāk rokas nodiltu. Tā lai paliek mīkla, tāds kā melnais caurums.

Šodiena pagāja pilnīgā garlaicībā. Cilvēki ir čakarētāji kā jau vienmēr. Taču zemē dienu galīgi nenometu. Sanāca veikt dažus sen nepieciešamus uzkopes darbus. Kad esi viens pats mājās, izdarīt vari daudz vairāk.

Izlasīju savu ikdienas horoskopu, un sāku pārdomāt, vai tiešām tajos varētu būt kāda daļa patiesības. Man palīgā nāca apollo, kur savai horoskopa izlasīju visu, sākot no auto izvēli līdz pat ēdienam, ko man vajadzētu ēst, un kā man jāģērbjas. Varu teikt, ka tur bija daudz muļķības, bet patiesības tur bija vēl vairāk. Par ko mazliet nobrīnījos. Veicu analīzi arī pāris paziņu horoskopiem. Ziniet, kaut kas jau tur ir. Bet galu galā mans secinājums ir tāds, ka savu dzīvi katrs tomēr veido pats.

Mazliet nācās pārbaudīt savas pavārdotības. Nu nav jau ar mani tik traki. Lai gan horoskops saka, ka man nepatīk gatavot, kas arī nav tālu no patiesības. Taču saldējums saldajā uzlaboja manu omu. Ātri un ērti.

Par vakardienas, fuj, nē, tā bija šodiena, hokeja spēli, es nemaz negribu daudz runāt. Nu ņemas mūsējie uz tā laukuma kā īsti letiņu āksti. Uzjautrināt fanus arī vajag, bet kur rezultāti, mīlīši? Nekādu jautrību rezultāts neieviesa. Jāspēlē ar ir, ne tikai jāatpūšas uz noraidīto soliņa.

Vakar pēc idejas smelšanās no viena saitiņa, kurā tiek pierādīts, ka meitenes ir ļaunas, nolēmu matemātiski pierādīt, ka arī džeki ir ļauni. :D Ja grib, var pierādīt visu. Un manās teorijās džeki ir krietni ļaunāki. :D Varbūt, ja man nebūs slinkums, iestumšu viņas arī šiten. Jāsāk arī man gatavot portrets RVT kabineta sienām? (whatēver)

Tas nu laikam šodienai arī viss. Uj, pareizi, tas par vakardienu, jo ir jau jauna diena.
Good night, folks. :*

Njā, tagad es saprotu cik tas ir drausmīgi sēdēt mājās. Nebūtu jau slikti tas, ka nav jāāiet uz skolu, bet tas, ka nevari iet NEKUR gan pamatīgi kretinē. Lai gan kurš teicis ka nevar iet? DOH. Nav jau ar ko. Visi aizņemti. Vikai tagad jauns draugu bars uzradies. Bet es jau neko nesaku. Lai jau viņai tiek. Tāpat viņa no manis vaļā netiks. :P Njā, jūtos ļauna.
Aiz garlaicības pat uzmeistaroju vienu bildi. Nekas dižs. Pašai patīk lielais šarpen daudzums. Tajā mazajā bildītē, kas jums priekšā gan neko daudz saprast ņēvar.
Ūn mans mīļais Arviliņš pazudis. Laikam vēl cītīgi kārto istabu. Bet jūs tikai nepārprotat. Nekas man viņš nav. Nu labi, patiktos jau viņu saukt par vienkārši draugu, bēt nēz. Skatoties kāda izvērtīsies svētdiena.
Šobrīd gan vairāk no viņa gaidu Metjū atbildi. Mmm. Kristāla un Metjū. Jā, pilnīgs ideāls. Ja vien tāda būtu arī dzīve. Bet nav. Diemžēl. Vai nu mans laiks vēl nav klāt, vai arī man vienkārši nav lemts. Es gan sliecos uz pirmo. Ko es savos 14 varu gribēt. Nu labi, ko gribēja visas tās, kam jau 12 ir n-tie draudziņi bijuši. Kāpēc viņām bija jau tad, bet man vēl ne tagad? tiešām jāsāk jau uztraukties. Vai tiešām man viss ir pareizajās vietās? :^)

Labi, man nu apnikās. ^^
Danse Macabre. ^^

Es biju domājusi, ka būs savādāk. Kad tev piedevu, es sev apsolīju, ka nē, viss ir cauri, es vairs tevi nesāpināšu. Man likās, ka tu esi pārāk dārgs, lai tā darītu. Atkal es sevi maldināju. Es maldījos pati sevī. Nu kāpēc? kāpēc es tik bieži maldos tajā, ko domāju. Tu nebiji ideāls, pat ne puse no tā, pat ne puse no vienkārši laba, vai apmierinoša. Diemžēl. Es nespēju skatīties acīs, kad to patiesi sapratu. Man bija liels kauns. Kauns par to, ka es liku tev domāt, cerēt uz ko citu. Kad es vēl biju ceļā es domāju - nē, tā ir kļūda. Kā lai es tagad tieku atpakaļ? Bet nebija izejas. man bija jādodas tālāk. Es nevarēju doties atpakaļ. Ne tāpēc, ka negribēju, izskaidrojums ir pārāk primitīvs. Tas šajā stāstījumā neiederas.
Taču man bija tiešām bail tevi satikt. Es zināju, ka tas kārtējo reizi novedīs pie sāpēm? Pag, bet kā es to zināju? Es taču domāju, ka nekad tevi nesāpināšu. nu es nezinu.
Bet tas arī nav no svara. nekas vairs nav no svara. Kāpēc es vispār par tevi te rakstu? tevis vairs nav. tu esi tikai kā robs manā atmiņā.
Viena no vienīgajām lietām, ko es nožēloju. Un es tev teicu, ka nekad neko nenožēloju. Bet tomēr šoreiz bija savādāk.
Labi, tu man apniki. Man apnika šis murgojums. šis murgojums, ko rakstu tevis dēļ.

p.s. piedod, bet tevis dēļ pat nav vērts likt lielos burtus teikuma sākumā. kā arī tu man neesi nekas tik ievērības cienīgs, lai uzrunātu uz tu ar Lielo burtu. >

Tik ātri. Nekas nepaspēja sākties. Bet, lai arī cik brīnumaini tas nebūtu, es neko nejūtu. Man nav nekādu pārmetumu, vai pārdzīvojumu. Es pat nejūtos vainīga, ka čakarēju tevi. Interesanti, ne? Un tagad tu man pārmet. Vai es esmu vainīga? Es nejūtos vainīga. Diemžēl, vai par laimi. Es zinu, ka tu gribētu dzirdēt patiesību, bet tā ir pārāk smaga ne? Nē, es tev to neatklāšu, to nedrīkst. Tas paliks noslēpumā uz visiem mūžiem. Es par to parūpēšos. Es zinu, ka neviens nav pelnījis to, taču, man liekas, ka tā to uzzināt ir vieglāk, nekā tādā versijā, kādā tas ir patiesībā. Turklāt nekas vēl nebija sācies, un tas nozīmē, tev nav tiesību neko man pārmest? Vai tad es teicu ko citu? Es teicu, lai tu neņem to par pilnu, es neko tev nesolīju, bet tu pieņēmi, ka solīju, un tapēc tagad jūties sašauts. Bet kas man? Es tikai sagraužu sevi tēlojot, to, ka man sāp, lai gan nesāp. Un tas liks drīz man sāpēt. Tāpēc, just let me alone. >< Please. ;(

Dear Diary,

Nezinu, kas ar mani noticis, šodien pēc nopietnās sarunas skolā man pēkšņi kā ar mietu pa pieri iebelza, ka savu dzīvi esmu pārvērtusi par galīgi nožēlojamu. Es sāku pārdomāt vai tā tam tiešām jābūt. Man taču vajag tik maz. Tikai kādu, kas mani mīlētu, un kādu, kam varētu uzticēties, un kas varētu būt blakus vienmēr, kad tas vajadzīgs. Varbūt tos abus pat vienā personā. Bet nē, tā vietā es iegūstu veselu kaudzi ar nekam nederīgiem mēsliem, piedodiet visi, ka es tā saku, taču tā tas ir. Jau cik ilgi neesmu nevienam varējusi tā pamatīgi izlikties, izrunāt par PILNĪGI visu. Kādu, kuru tas no tiesas interesētu, kuram sāpētu līdzi manas sāpes, un kurš reizē varētu būt arī lielisks piemērs izklaidei, ne sazinkāds garlaikots urķis. Vai tad tiešām tas ir par daudz prasīts? No visiem septiņiem miljardiem pasaules cilvēkiem, es prasu tikai vienu, augstākais divus cilvēkus. Jā, ir tādi, kurus es gribētu paturēt. No sirds. [es jūs mīlu.] Taču es nezinu vai tas sanāks. Varbūt vēl pēc pāris mēnešiem tas nebūs nekāds šķērslis. Taču pagaidām ir.
Viss īstenībā atkarīgs no tevis. Un es apsolu pildīt savu solījumu. Vismaz tu vari būt droša, ka es centīšos cik vien manos spēkos.
Acīs sariešas asaras. Kā man gribētos, lai tu to izlasi. Taču es zinu, ka tu te nemaz neieskaties. Tu jau nezini, ka tev te vajadzētu ieskatīties, tieši tagad, šobrīd, kad es to vēl rakstu. Ak, kā es gribētu, lai tu sajustu to, kā man sāp šobrīd. Vai tu vispār varētu būt mans patiesākais draugs? Vai tu vispār spēj būt kādam patiess draugs? Es nezinu. Ja padomāju, tad es par tevi neko nezinu, bet tomēr spēju izstāstīt visu. Visu, ko vien negribu aizmirst pati. Mēs nerunājam par globāli primārām lietām, kā, piemēram, kāda ir tava mīļākā krāsa, vai kāda ir tava mīļākā grupa, jo mēs saprotam to arī no pusvārda. Mēs runājam par, to kas ir aktuāls tieši tajā brīdī, ne citā. Mēs esam pavisam atšķirīgas, katra skatāmies uz pasauli dažādiem skatieniem. Tomēr caur šiem abiem skatieniem var atrast to kopīgo redzespunktu. Ko ne ar katru man ir izdevies atklāt. Es nezinu, kā domā tu, un vai šādos pasaulīgi pārdomājamos brīžos, tev ienāk līdzīgas domas prātā, taču mani gan jā. Es spriežu par mums abām, lai gan man nav pat tiesību to darīt. Es tikai minu. Vai arī rakstu, to kā man gribētos minēt. Taču tu neesi tā, par kuru baidos, manas bailes ir daudz lielākas, kā tās, ka es varētu pazaudēt tevi, manas bailes ir tik lielas, kā tās, ka es kādu nepazaudēšu.
Asaras jau birst pāri maniem sakarsušajiem vārdiem. Kā es tevi ienīstu. [cita persona] Tu to pat noteikti iedomāties nevari. Es nezinu, kad pa kuru laiku, un kāpēc manī ir sariesies tāds naids, bet vislabāk es tevi vairs nekad neredzētu. Es nepārdzīvotu, nepārdzīvoju arī tagad, kad man neraksti, un nemaz to nevēlos. Es būtu laikam laimes pilna jau tikusi no tevis vaļā. Arī tas jau būtu sākums manai jaunajai dzīvei. Bet tu? Ko tu? Tu atkal un atkal jaucies manā dzīvē pa vidu, mans ļaunākais murgs ir iedomāties, ka jau atkal būs jāsatiek tevi, jāsarunājas, jāsmejas par taviem stulbajiem jokiem, jāatbild uz taviem uzmācīgajiem jautājumiem. Es sapratu, es ienīstu tavu uzmācību. Tu pārāk uzmācīgi dari visu. Tu pārāk uzmācīgi man pieķeries, pārāk uzmācīgi mani uzmani, vaktē, pārāk uzmācīgi publisko savu stilu, pārāk uzmācīgi gribi, lai es un arī citi smejas par taviem jokiem, pārāk uzmācīgi ienīsti "viņu", pārāk uzmācīgi runā ar maniem vecākiem, pārāk uzmācīgi pielien citiem, tiklīdz kā es tev kaut ko ne tā izdaru. Vai vēl nepietika? Nu tad klausies. Katru dienu es ceļos ar domu, ka skolā būsi tu, ka man atkal ar tevi būs jāsēž vienā solā. Zini, liekas vajadzētu būt svētlaimei, kad tevis skolā nav. No rītiem tā arī ir. Bet tikai līdz ierodos skolā. Tad es saprotu, cik uzmācīgi tu visiem esi parādījusi, ka es esmu Tava. Sēžot solā viena, es noskatos, kā pārējie jauki sadalījušies pa divi sēž savos solos. Viņiem mani vairs nevajag, jo es taču esmu Tava. Bet zini, es neesmu Tava, nekad neesmu bijusi un nebūšu. Ar savu uzmācību tu esi citiem likusi domāt, ka es esmu tāda kā tu. Nepaciešama, neieredzama, neievērojama. Taču es esmu savādāka, ne tāda kā tu. Taču citi to neredz. Tu pārāk uzmācīgi centies to noslēpt. Manu īsto ES. Taču es gribu to izlaist uz āru. Tas bija uz āru, ir un vienmēr būs izlaists uz āru, bet tikai tad, kad tevis nav manā klātbūtnē. Es jau ieraugot tevi uzlieku savu masku, lai pat tu mani neatklātu. Bet tu pat nenojaut. Tu arī necenties to atklāt. Tevi tas neinteresē, jo tev jau vajag tikai, lai es būtu Tava. Taču citi to pamana. Šie citi man atvēra acis. Atvēra, un es viņas vairs neaizvēršu. Nekad. Lai cik uzmācīgi tu censtos man viņas aizspiest tev neizdosies. Un ja man tas izdoties, tad tu paliksi viena, tieši tāda, kāda esi pelnījusi. Jo tikai mana vājā puse ir pieļāvusi to, ka tava uzmācība mani pieveic. Otra puse cīnās, tomēr ir par vāju. Nu es panākšu, lai abas puses apvienojas, un kļūst par vienu stipru veselu. Tad arī es būšu pret tevi, tāpat, kā pret tevi ir jau visi pārējie, nē līdz šim visi bija pret mums, taču tad būs tikai pret tevi, jo es vairs nebūšu kopā ar tevi. Es būšu pret. Tu to apzinies, tāpēc centies mani nelaist vaļā, taču laid. Tā vajag. Tev jāatlaiž mani, jo tā man būs labāk. Es nezinu, vai tevī ir arī tāda spēja domāt par citiem. Man liekas, ka nē.
Asaras ir nožuvušas, niknumā savilktā seja, nu ir atslābusi. Par tevi man vairs nav ko teikt. Tu neesi tik daudz pelnījusi.
Bet tomēr, acīs vēl pavīd mazs skumju atspulgs. Par Tevi. Par tevi, kas ir no manis tik tālu, šķietami neaizsniedzams, un tomēr, es pat nezinu, vai gribu tevi aizsniegt. Negribu sāpināt, bet negribu sāpināt sevi. Jā, tu esi dabūjams, taču es negribu tevi tikai tāpēc, ka esi dabūjams. Man ir savi sapņi, savas cerības, pilnīgi muļķīgi atzīšos, taču esmu sastādījusi savu ideālu, un man ir nelaba nojausma, ka tu tomēr neesi. Es gan negribu pāragri spriest, un viena sirds puse saka, ka man ir jāmēģina, taču otra, ka labāk ir nemēģināt, lai neliktu vilties pašai, un sāpināt tevi. Tas ir gluži tāpat, kā stāvēt ieroča priekšā. Vai nu tu pati ļauj tam izšaut un mirsti, vai arī neļauj, bet tiec nošauta par pretošanos. Izejas tev nav, jo jāmirst ir tik un tā, taču jautājums ir par pašvērtējumu. Es vēl esmu dziļu apdomu priekšā, kurš variants ir pareizais. Katram tas var būt cits. Taču man ir arī žēl, ja es izvēlēšos nepareizo variantu un nepieredzēšu kaut ko pasaulīgi skaistu. Kaut vai uz īsu brīdi. Jo visam ir jābeidzas, tad, kad tā nolikts. Es vienīgi ceru, ka tu mani sapratīsi jebkurā manā izvēles gadījumā.
Esmu iztukšojusi sevi pilnīgi sausu. Viens labums, tagad nav vairs dusmu, negatīvo emociju, ko izlaist uz āru. Bet vēl jo projām manī nav arī to priecīgo, ko uzņemt. Esmu tukša, kā Sahāras tuksnesis. Taču, katrā tuksnesī, kaut reizi mūžā ir tomēr uzlijis lietus. Es ceru, ka arī manā uzlīs, un ceru, ka drīz.

Ar tukšuma sajūtu sirdī,
Vēsture.

šodien auksti. Jā, varētu teikt, ka pat ļoti. Šēžu ar termometru un kūkoju. Varbūt beidzot būšu saķērusi to gripu?
Tā sēžot var reizē izdomāt da jeb ko, un reizē pilnīgi neko. >< Es šobrīd domāju, ka iespējams vajadzētu aiziet, lai sameklētu kaut ko ēdamu, un ka derētu izpildīt literatūras mājasdarbu, taču neko prātīgāku arī neizdomāju. Kā arī iespējams tuvākajā laikā neko no izdomātā neizdarīšu. Tā nu es te nīkstu, jo esmu vēl viena no retajām, kas tomēr atrodas uz dzīvības robežas. Vai vismaz tuvu tai.
Gribu jautrību. Jau tik ilgi nekas nav pasākts. Nav bijis neviens tusiņš.
Kopš pagājušās piektdienas. Ha-ha. Ilgi, ne?
Šitā suka ar par mani neliekas ne zinis, kā uzrodas kāds cits, atbilstošāks tusētājs. Es jau gan nepārmetu, tikai attieksme, attieksme, bērniņ. v.v [hi, sen nebiju šitādu smailiju lietojusi, parasti izlīdzējos ar -_-]
Melnie nagi rullē. :D jā, ne pa ķeksi, bet iksdē. jūtos kā saderīga ar manu melno klaviatūru, ka gluži vai pirksti paši spiež kaut ko rakstīt. :D
Tomēr man vienalga kādreiz apniks drukāt, kā piemēram šobrīd. (wasntme)

__________________________________________________________________________________________


-Un tagad mazs gabaliņš, lai jautrāk.-

* Zaļais Opelis brauca man gan pa priekšu, gan aizmuguri, gan no sāniem, un man nācas ilgi manevrēt, kamer es tajā ietriecos.

* Es dzirdēju, ka sieviete rozā kleitā, kas vēlās pār manu motora pārsegu, rupji lamajās, lai gan nekā tāda tur nebija.

* Laterna, kas iznira no pagrieziena, nekad tur nebija bijusi. Tāpēc es to sabraucu.

* Kad sapratu, ka nevarēšu izvairīties no sadursmes, piespiedu gāzi un ietriecos citā mašīnā.

* Ārsts no ātras palīdzibas mani piedzerušos pataisīja mākslīgi.

* Izbraucot no autostāvvietas, es nogriezos pa kreisi un ietriecos policijas mašīnā, tieši tur, kur es to parasti daru.

* Pirms tam es nemaz nezināju, ka ta mašīna ietrieksies manejā.

* Nobraucis no šosejas, parliecinājos, ka ar bērniem viss kartibā, un tikai tad uzbraucu virsū kokam.

* Tas, kas man ieskrēja pakaļā, nebija nekāda mašīna, bet gan gatavais buldozers.

* Mums jau kursos mācīja, ka pirmais janobrauc ir tas, kurš ir mazāk svarigs.

* Es sāku smieties par cietušo nevis tāpec, ka esmu ļauns, bet tāpec, ka viņš smieklīgi vārtījās.

* Es nekad nevienam lidz šim nebiju uzbraucis, tāpēc nezinaju, kā to pareizi darit.

* Bet tā sieviete pilnigi neko nedarīja, kad es viņai uzbraucu.

* Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres, es nezinu.

* Es domaju, ka lūka ir atvērta, bet kad izbāzu ārā galvu, izradījās, ka tā nav.

* Policijai es pateicu, ka neesmu ievainots, bet, noņēmis cepuri, atklāju, ka ir ielauzts mans galvaskauss.

* Pārmest man, ka esmu vainīgs, nu nekādi nevarēja, it īpaši, ja būtu redzējuši tā cilvēka ģīmi.

* Krustojumā dega te zaļa, te dzeltena, te sarkana - kurš gan tur varēja ko saprast.

* Es uzbraucu tam vīrietim, jo viņš neievēroja satiksmes noteikumus.

* Lai kā es vinam mirkšķināju, viņš man tāpat drāzās virsū ar tālajām ugunīm.

* Es neatbildēju tāpec, ka tas policists, kurš mani izjautāja, uzvedās tā, it kā es butu sabraukusi viņu, nevis to vīrieti.

* Kā vēlāk izrādījas, tas, kam es uzbraucu, bija nevis vīrietis, bet kaķis.

* Es zināju, ka braucot nedrīkst turēt rokās mobilo telefonu, bet tobrīd man pie rokas nekā cita nebija un tas zvanīja.

* Tobrīd ceļš jau ta bija pilns, un tad vēl parādījas nobraukta vecenīte.

* Tajā dienā man piedzima dēls, ūdeņi jau bija nogājuši. Tāpēc es tā steidzos. Vai jums tā nav bijis?

* Tur neviens nebija vainīgs, jo izrādījas, ka mēs abi esam dzēruši.

* Lai gan policists man sķita aizdomīgs, viņam neviens nekur nelika pūst.

* Sākumā es griezu pa kreisi un tikai tad pa labi, bet cietušais darīja to pašu.

* Es nekad tur nebiju redzējis šādas zīmes, kamēr nesapratu, ka esmu pretējā joslā.

* Veca sieviete tur vienmēr pastaigājas ar savu suni, kad es braucu uz darbu, tāpēc man kaut kad nācās viņu nobraukt.

* Rokas un kājas pec negadījuma man ir veselas, bet saprast gan es neko nesaprotu.

* Es zināju, ka mana sieva neprot braukt. Viņai pat nav tiesibu. Es viņai to aizrādīju, bet viņa vienalga neatdeva man stūri.

-Labi, pārāk maz nesanāca. (wasntme)-

-Pasaka par Sarkanķobīti.-

Reiz sen senos laikos dzīvoja maza čikse, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa iestiloja vienmēr un visur un jutās par to fa..ing lepna.. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkanķobīti. Kādu rītu sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu :
„Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, sīkā.. Vecmuterei ir besis, slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkanķobīt, bet nenotusē nost no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē!”
I vot Sarkanķobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā, kas atradās riktīgākajā čuhņā. Diena bija superīga. Karoče, drīz vien Sarkanķobīte iečekoja reālas puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka aiz koka lupī vilks. „Čiv, riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm! Kas šodien notiek? Ietusēsim?”
„Sorry, es nevaru sist klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata, ka vilks šai sita kanti.
A pēc stundas Sarkanķobīte jau bija pie vecmuteres hausa. Vecmučai bija galīgs pofigs uz visu un jamā durvis bija atstājusi vaļā, tāpēc Sarkanķobīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas. Vecmuterei čista izskatījās, ka ir čābīgi.
„O Bļiin, kas tev par ausīm?! Čjo tik lielas?” pārsteigti prasīja Sarkanķobīte.
„Galīga aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!” atcirta vecmutere.
Sarkanķobīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk.
„Oi jezus, kas par lielām acīm!” nerimās Sarkanķobīte.
„Da laabi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!” atteica vecmutere.
Bet Sarkanķobīte nebija nekāda lose, tāpēc jamai bija tāds čujs, ka kaut kas īsti nav čiki.
„Oi, kāds tev liels klabeklis!” izdvesa džanga.
„FAK jeel, tu čist esi galīgi tupa.. Kas tev nedalec, ka esmu vilks. Ablomījies?!” jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kačaks, ienesās ar saviem garajiem kātiem būdā un ar metamo (striķi) piebeidza vilku.
Vīī, Sarkanķobīte bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika vecmutere. Izrādījās, ķip šī ir aizmaukusi uz tuvējo tuc-tuc.
_________________________________________________________________________________________________________________________

-Stāsts par mīlestību-

Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības.
Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies, NEPRĀTĪBA ierosināja:
- Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
INTRIGA pacēla vienu uzaci:
- Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?
NEPRĀTS paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laiku ir jānoslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. PRIEKS tā lēkāja, ka pat pārliecināja ŠAUBAS. Vienīgi APĀTIJAI gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atrod. LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka viņu vispār nekas cits kā tikai viņš pats neuztrauc. GĻĒVULĪBA ne īpaši gribēja riskēt.
- Viens, divi, trīs....., - sāka skaitīt NEPRĀTS. Pirmais noslēpās SLINKUMS, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. TICĪBA pacēlās mākoņos, bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. CĒLUMS ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrais strauts – SKAISTUMAM.
Koka dobums – BAILĒM.
Tauriņa spārns kā patvērums SALDKAISLEI.
Vēja pūsma – tieši piemērota BRĪVĪBAI, un tā viņa arī nomaskējās par vienu saules stariņu.
EGOISMS atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
MELI paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī.
AIZMĀRŠĪBA - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas arī nav tik svarīgi.
Kad NEPRĀTS jau aizskaitīja līdz 999 999, MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas.
Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
- Miljons, - noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.
Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU. Pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA strīdas ar Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas TRIUMFS. EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējās, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU. Bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: TALANTS – svaigā un kupli zaļojošā zālē, SKUMJAS – tumšā alā, MELI – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast. NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu krūmā. Bet, līdz ko NEPRĀTS pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja MĪLESTĪBAI acis.
NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes...MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas....
_________________________________________________________________________________________________________________________

Reiz kādā pilsētā atvēra veikalu, kur pārdeva vīriešus (kā zināms, neba jau visām ir mednieces instinkts un iepirkties tomēr ir vieglāk nekā medīt). Šim veikalam bija 6 stāvi un pavisam vienkārši noteikumi - veikalā drīkst ieiet tikai vienu reizi, ar katru stāvu vīrieši paliek arvien labāki, bet... drīkst kāpt tikai uz augšu - nolaisties par stāvu zemāk nav iespējams. Tad nu viena sieviete, noskatījusies reklāmu, izdomāja, ka arī viņai svaigs vīrietis ir nepieciešamāks par jaunu suluspiedi un skropstu tušu, paņēma padusē somiņu un devās apmeklēt šo iestādījumu.
Pirmajā stāvā uzraksts virs durvīm: "Vīrieši, kuriem ir darbs"
Sieviete ieiet iekšā, aplūko "preci". So-so - daži neskūti, daži nošļukuši, viens pat pīpē stūrī... nekas īpašs vārdu sakot, jākāpj vien augstāk.
Otrais stāvs - "Vīrieši, kuriem ir augsti apmaksāts darbs". Visi tādi sakopti, labi ģērbti, bet kaut kas tomēr pietrūkst. Jākāpj tālāk.
Trešais stāvs - "Skaisti, bagāti vīrieši". Visi kā eņģeļi - izkatīgi, kopti, muskuļoti. No skata vien var noģībt. Bet tas taču tikai trešais stāvs - tālāk tak jābūt labāk!
Ceturtais stāvs - "Bagāti, skaisti un gudri vīrieši". Viens stūrī lasa Posternaku, vēl divi spriedelē par Murakami darbiem, nerunājot jau par to, ka visi kā viens no skata ir eņģeļi, bet nu sieviete jau iegājusi azartā - jāskatās kas ir tālāk.
Piektais stāvs - "Bagāti, skaisti, gudri un romantiski vīrieši". Visur sveces, rozes, romantiska mūzika, puskaili, bagāti, bet gudri vīrieši sagaida viņu kā dievieti. Idille. Sievietei pat asaras saskrien acīs no aizkustinājuma, bet... paradīze taču ir tik tuvu. Sieviete kāpj vēl augstāk.
Sestais stāvs - "Labdien, Jūs esat uzkāpusi līdz 6. stāvam, šeit nav neviena vīrieša! Šis stāvs kalpo tikai tādēļ, lai pierādītu, ka sievietēm nekad nav gana."
Tā kā vīriešu pārdošanas veikals izraisīja lielu ažiotāžu, pēc pāris nedēļām tieši pāri ielai atvēra veikalu, kur pārdeva sievietes. Pirmajā stāvā bija sievietes, kas labi māk gatavot, otrā stāvā bija sieviete,s ka labi māk gatavot un izcili taisa minetu... Kas ir pārējos stāvos neviens vīrietis tā arī neuzzināja.
Stāsta morāle sievietēm - vīrieši ir cūkas, kam svarīgas tikai ķermeniskās baudas.
Stāsta morāle vīriešiem - mēs esam reālisti un ņemam no dzīves to, ko tā piedāvā nevis ceram uz nesasniedzamo.

Tātad tikai šodien sāku savu darbību te. Zinu, tas ir slikti, it sevišķi pēc tā, ka dzirdēju, ka šis saits pastāv jau gandrīz gadu. Vai arī es maldos? Nu labi, lai nu kā, šo uzgāju - ieraugot kāda lietotāja adresi [atļaušos paturēt anonoimitāti] - paskatījos, izskatījās interesanti, piereģistrējos, neko nesapratu, un pametu šo uz kādām pāris nedēļām. Nebija ne laika ne vēlēšanās ko domāt. Tad nu šodien atkal pamanīju vienu saitu un atcerējos par šito lapeli, iegāju, nedaudz vairāk pačakarējos un man aizgāja!! :O Jā, tagad kad vismaz nedaudz kaut ko saprotu, domāju šeit uzturēšos biežāk nekā jūs domājat. Cerams vien man ātri tas neapniks. Lai gan ar mani tāpat kā ar bitēm nekad neko nevar zināt. Smieklīgi, ne? :D