-Pasaka par Sarkanķobīti.-

Reiz sen senos laikos dzīvoja maza čikse, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa iestiloja vienmēr un visur un jutās par to fa..ing lepna.. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkanķobīti. Kādu rītu sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu :
„Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, sīkā.. Vecmuterei ir besis, slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkanķobīt, bet nenotusē nost no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē!”
I vot Sarkanķobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā, kas atradās riktīgākajā čuhņā. Diena bija superīga. Karoče, drīz vien Sarkanķobīte iečekoja reālas puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka aiz koka lupī vilks. „Čiv, riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm! Kas šodien notiek? Ietusēsim?”
„Sorry, es nevaru sist klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata, ka vilks šai sita kanti.
A pēc stundas Sarkanķobīte jau bija pie vecmuteres hausa. Vecmučai bija galīgs pofigs uz visu un jamā durvis bija atstājusi vaļā, tāpēc Sarkanķobīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas. Vecmuterei čista izskatījās, ka ir čābīgi.
„O Bļiin, kas tev par ausīm?! Čjo tik lielas?” pārsteigti prasīja Sarkanķobīte.
„Galīga aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!” atcirta vecmutere.
Sarkanķobīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk.
„Oi jezus, kas par lielām acīm!” nerimās Sarkanķobīte.
„Da laabi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!” atteica vecmutere.
Bet Sarkanķobīte nebija nekāda lose, tāpēc jamai bija tāds čujs, ka kaut kas īsti nav čiki.
„Oi, kāds tev liels klabeklis!” izdvesa džanga.
„FAK jeel, tu čist esi galīgi tupa.. Kas tev nedalec, ka esmu vilks. Ablomījies?!” jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kačaks, ienesās ar saviem garajiem kātiem būdā un ar metamo (striķi) piebeidza vilku.
Vīī, Sarkanķobīte bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika vecmutere. Izrādījās, ķip šī ir aizmaukusi uz tuvējo tuc-tuc.
_________________________________________________________________________________________________________________________

-Stāsts par mīlestību-

Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības.
Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies, NEPRĀTĪBA ierosināja:
- Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
INTRIGA pacēla vienu uzaci:
- Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?
NEPRĀTS paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laiku ir jānoslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. PRIEKS tā lēkāja, ka pat pārliecināja ŠAUBAS. Vienīgi APĀTIJAI gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atrod. LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka viņu vispār nekas cits kā tikai viņš pats neuztrauc. GĻĒVULĪBA ne īpaši gribēja riskēt.
- Viens, divi, trīs....., - sāka skaitīt NEPRĀTS. Pirmais noslēpās SLINKUMS, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. TICĪBA pacēlās mākoņos, bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. CĒLUMS ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrais strauts – SKAISTUMAM.
Koka dobums – BAILĒM.
Tauriņa spārns kā patvērums SALDKAISLEI.
Vēja pūsma – tieši piemērota BRĪVĪBAI, un tā viņa arī nomaskējās par vienu saules stariņu.
EGOISMS atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
MELI paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī.
AIZMĀRŠĪBA - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas arī nav tik svarīgi.
Kad NEPRĀTS jau aizskaitīja līdz 999 999, MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas.
Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
- Miljons, - noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.
Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU. Pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA strīdas ar Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas TRIUMFS. EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējās, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU. Bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: TALANTS – svaigā un kupli zaļojošā zālē, SKUMJAS – tumšā alā, MELI – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast. NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu krūmā. Bet, līdz ko NEPRĀTS pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja MĪLESTĪBAI acis.
NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes...MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas....
_________________________________________________________________________________________________________________________

Reiz kādā pilsētā atvēra veikalu, kur pārdeva vīriešus (kā zināms, neba jau visām ir mednieces instinkts un iepirkties tomēr ir vieglāk nekā medīt). Šim veikalam bija 6 stāvi un pavisam vienkārši noteikumi - veikalā drīkst ieiet tikai vienu reizi, ar katru stāvu vīrieši paliek arvien labāki, bet... drīkst kāpt tikai uz augšu - nolaisties par stāvu zemāk nav iespējams. Tad nu viena sieviete, noskatījusies reklāmu, izdomāja, ka arī viņai svaigs vīrietis ir nepieciešamāks par jaunu suluspiedi un skropstu tušu, paņēma padusē somiņu un devās apmeklēt šo iestādījumu.
Pirmajā stāvā uzraksts virs durvīm: "Vīrieši, kuriem ir darbs"
Sieviete ieiet iekšā, aplūko "preci". So-so - daži neskūti, daži nošļukuši, viens pat pīpē stūrī... nekas īpašs vārdu sakot, jākāpj vien augstāk.
Otrais stāvs - "Vīrieši, kuriem ir augsti apmaksāts darbs". Visi tādi sakopti, labi ģērbti, bet kaut kas tomēr pietrūkst. Jākāpj tālāk.
Trešais stāvs - "Skaisti, bagāti vīrieši". Visi kā eņģeļi - izkatīgi, kopti, muskuļoti. No skata vien var noģībt. Bet tas taču tikai trešais stāvs - tālāk tak jābūt labāk!
Ceturtais stāvs - "Bagāti, skaisti un gudri vīrieši". Viens stūrī lasa Posternaku, vēl divi spriedelē par Murakami darbiem, nerunājot jau par to, ka visi kā viens no skata ir eņģeļi, bet nu sieviete jau iegājusi azartā - jāskatās kas ir tālāk.
Piektais stāvs - "Bagāti, skaisti, gudri un romantiski vīrieši". Visur sveces, rozes, romantiska mūzika, puskaili, bagāti, bet gudri vīrieši sagaida viņu kā dievieti. Idille. Sievietei pat asaras saskrien acīs no aizkustinājuma, bet... paradīze taču ir tik tuvu. Sieviete kāpj vēl augstāk.
Sestais stāvs - "Labdien, Jūs esat uzkāpusi līdz 6. stāvam, šeit nav neviena vīrieša! Šis stāvs kalpo tikai tādēļ, lai pierādītu, ka sievietēm nekad nav gana."
Tā kā vīriešu pārdošanas veikals izraisīja lielu ažiotāžu, pēc pāris nedēļām tieši pāri ielai atvēra veikalu, kur pārdeva sievietes. Pirmajā stāvā bija sievietes, kas labi māk gatavot, otrā stāvā bija sieviete,s ka labi māk gatavot un izcili taisa minetu... Kas ir pārējos stāvos neviens vīrietis tā arī neuzzināja.
Stāsta morāle sievietēm - vīrieši ir cūkas, kam svarīgas tikai ķermeniskās baudas.
Stāsta morāle vīriešiem - mēs esam reālisti un ņemam no dzīves to, ko tā piedāvā nevis ceram uz nesasniedzamo.