Tik ātri. Nekas nepaspēja sākties. Bet, lai arī cik brīnumaini tas nebūtu, es neko nejūtu. Man nav nekādu pārmetumu, vai pārdzīvojumu. Es pat nejūtos vainīga, ka čakarēju tevi. Interesanti, ne? Un tagad tu man pārmet. Vai es esmu vainīga? Es nejūtos vainīga. Diemžēl, vai par laimi. Es zinu, ka tu gribētu dzirdēt patiesību, bet tā ir pārāk smaga ne? Nē, es tev to neatklāšu, to nedrīkst. Tas paliks noslēpumā uz visiem mūžiem. Es par to parūpēšos. Es zinu, ka neviens nav pelnījis to, taču, man liekas, ka tā to uzzināt ir vieglāk, nekā tādā versijā, kādā tas ir patiesībā. Turklāt nekas vēl nebija sācies, un tas nozīmē, tev nav tiesību neko man pārmest? Vai tad es teicu ko citu? Es teicu, lai tu neņem to par pilnu, es neko tev nesolīju, bet tu pieņēmi, ka solīju, un tapēc tagad jūties sašauts. Bet kas man? Es tikai sagraužu sevi tēlojot, to, ka man sāp, lai gan nesāp. Un tas liks drīz man sāpēt. Tāpēc, just let me alone. >< Please. ;(