Nu ko. Sēžu, kavēju sev garlaicību, un nolemu kaut ko īsumā ierakstīt. Ko man daudz teikt? Nezinu. To, ka dzīve ir draņķis, visi jau zin.
Kāpēc laikapstākļus nevar pasūtīt? Tieši šodien, pēdējā brīvdienā, kas mums dota, ir jālīst un jāmērcē viss, ko var. Es gan varētu teikt arī to, ka mani tāds mazs lietiņš jau nu neiebiedēs.
Man ir iestājies diezgan liels bezmiega periods. Vakaros miegs nenāk, varētu visu nakti nosēdēt, ja vien būtu ko darīt, un nemocītu apziņa, ka nākamo dienu visu nogulēsi. Jā, brīvdienas ir kaitīgas jūsu veselībai.
Hokeju man jau atkal labāk nemaz negribas apspriest. Vai tiešām mēs šajā PČ nevienus vārtus neiesitīsim, nerunājot jau par kādas komandas uzvarēšanu? 7:0. Skaisti. Vienīgais prieks par to, ka vinnēju derībās. Jāiet man uz totalizātoru. Un tikko uzzināju, ka arī mana māte uzminējusi rezultātu. Varbūt iedzimta intuīcija? :D
Vai tad nevarēja mūsējie vismaz Latvijas svētku labad pacensties?
Un ja jau par Latvijas svētkiem, tad arī tajos esmu vīlusies. Nu labi, neko daudz jau no tiem neredzēju. Kas es tāda, lai vienlaikus būtu visos Rīgas parkos un vēl visādās vietās? Diezgan nepārdomāti, kā vienmēr. Aizdevāmies tikai uz to, tā saucamo sadziedāšanos, taču pozitīvu iespaidu nekādu. Ekrāni ar vārdiem, ļoti draņķīgā kvalitātē. No divām rindiņām, otro vispār nevarēja izlasīt, un ja nestāvi tieši pie ekrāna, tad visi burtiņi saplūduši, pikseļainos kvadrātos. Turklāt apbēdināja, ka latviešiem gaudulīgās dziesmas ir vairāk nekā to jautro, kurām visi vārdus jau no galvas zinātu. Un latvieši ir skopuļi. Salūtu nevarēja atļauties, jo deputātiem noteikti atkal prēmijas bija jāizmaksā. Bet budžets vienmēr ir par mazu. Vai tapēc ļautiņiem prieks jāliedz? -_- Brīnums, ka vēl uz 18. novembri vai Jauno gadu, kādu salūtu uzrīkot varēja. Vai, ko es muldu, uz Jauno gadu, vienotā salūta nebija. Katrs pa savu stūri šaudījās, un tad nu pat tie bija labāki, par vakardienas neko.
Apnika man sūdzēties, ja neko labu nevaru pateikt, tad laikam labāk neteikt neko, ne?