| |
[Jun. 23rd, 2008|04:34 pm] |
šodien runāju ar turku meiteni, kas netic islamam. viņai arī, tāpat kā sekulārajiem rietumniekiem, gk nav pieņemams tas, ka tur ir par daudz priekšrakstu, kas ierobežo cilvēku brīvību. sīkāk parunājoties, sapratu, ka vispretīgākie viņai ir tie likumi, kas neļauj apskaust, nīst un atriebties, ka jābūt mierā un pateicīgam ar to, kas ir, no sērijas, "tas, ka jāpagriež otrs vaigs, tas man nav pieņemami". divas dažādas lietas vienā putrā. sevis attīstīšana un taisnīgums tajā pašā katlā kur naids un skaudība un dusmas.
es par šo nerunātu, ja nebūtu ievērojusi, ka cilvēki, atmetot visus šos priekšrakstus, nekur nenokļūst; aizkavējas kaut kādā ļoti primitīvā morālās attīstības stadijā, nesaprotot, ka ir ļoti svarīgi būt absolūti labam, un ka tas neizslēdz veselīgu konkurenci un savu tiesību īstenošanu ar likuma palīdzību. ka tas pat ir nepieciešams sabiedrībai. ka īstenojot savas tiesības tu dari labu visai sabiedrībai. un tam nav nepieciešams ienīst un dusmoties.
"...it kā ienaidnieks varētu būt bīstamāks par naidu, kurā cilvēks pret viņu aizsvilies" |
|
|
