| |
[Feb. 20th, 2007|02:14 am] |
tikko pārdomāju, kā es šodien darbā uzvedos.
lielās sapulces laikā šķobījos par priekšnieka banālajiem tekstiem un smīnēju par viņa nervozitāti, garlaikoti zīmēju uz rokas ķeburus, izolējos un nesmaidīju kabineta kolēģiem, neuzmundrināju ar labu vārdu noskumušo biedru, uz pamatotu kritiku atbildēju ar ieņirgšanu sejā un ironisku reveransu, uzrakstīju ļaunu meilu priekšniekam, (no sērijas 'tu neko nerubī'), ēst aizgāju pa kluso viens pats, nevienu negaidot un neko nepaskaidrojot tiem, kas vēlējās ar mani kopā iet ēst, iekšēji eksplodēju vismaz divas reizes, kad kolēģi teica kaut ko mīlīgu un nebūtisku, nu to, uz ko labi cilvēki parasti pretī atsmaida un turpina risināt joka pavedienu, man ne vaibsts nepakustējās, iespējams, apbēdināju dažus pat, septinreiz vēlējos kaut viss uzsprāgtu, kaut šeit neviena paša nebūtu, kaut es varētu sēdēt un domāt, lepnība, nemīlestība,lepnība, nemīlestība,lepnība, nemīlestība,lepnība, nemīlestība,lepnība, nemīlestība. (un ko jūs domājat? ka aizgājis mājās jutos priecīgs un piepildīts?)
to var tā labi pamanīt tikai tad, kad tev neviens vairs nav vajadzīgs. un tieši tāpēc, ka tas nav vajadzīgs, tieši tā ir tā mīlestība, kas ir Dieva griba. |
|
|
| Comments: |
tālāk purvā tev vairs nav, kur iet, jo esi jau pašā vidū.
ko tu ar to domā? kaut ko sliktu? :(
tu netici, ka ir iespējams sapisties negācijās, ja?
var, bet nevajag pašam par to tašķīties. sapisties negācijās jau ir tāds baigi pateicīgs stāvoklis, un no malas arī tipa izskatās kruta. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}