Galējiem depresīviķiem ir tāds punkts, kad nonāk pie "Kungs, man vairs nav spēka Tev katru dienu padoties.. Un man gribas tikai gulēt un darīt neko." Bet, jā, ir brīdis, kad plācenis un ūdens tiek pienests, un ir jāceļas, jāpaēd un jāiet tas ceļš.