|
[Oct. 22nd, 2020|12:44 pm] |
man bija kādi 8-10 gadi, kad es iemīlējos upē. tas bija kaut kur Limbažu rajonā. tur nebija nekas cits ko darīt, citu bērnu nebija, neatceros, ko darīja māsa... tad es vienkārši katru dienu gāju un viena pati stundām bradāju pa seklo upīti jau kopš bērnības atrodoties viena dabā es ieeju stāvoklī, ko kristīgie mistiķi, un pareizticīgie parastie, mēdz saukt par "lūgšanu", un nevis lūgšanu kā ceļu, bet lūgšanu kā tiešu klātbūtni esamībā, komūnijā, ārpus laika, peldēšanu žēlastībā. visus savus garīgos centienus es varētu aplūkot kā mēģinājumu atgriezties tur. atcerēties Dievu, nevis viņu iemācīties.
un neraugoties uz visu to, es joprojām neesmu prakses, disciplīnas utt.cilvēks, katru dienu mans atgriešanās ceļš ir cits. es varu saprast, kā dažiem cilvēkiem šķiet, ka viņi ir neglābjami samaitāti un tikai gaarīgā disciplīna viņus glābs... draugi, disciplīna ir kā antidepresants. kaut kādu laiku, teiksim, 6 mēnešus, var palīdzēt, kaut ko var parādīt, bet nevajag uz tās uzsēsties un padarīt par vēl vienu ego murgu. jo glābj joprojām žēlastība. un katram ir tiesības uz viņam piemērotāko ceļu, lai to atcerētos. |
|
|
Comments: |
aha, es gāju aiz hipodroma vazāties gar mazdārziņiem, bradāju pa peļķēm. nedaudzie cilvēki skatījās kā uz jukušu. neviens arī neizvaroja, lai gan apkaime bija pavisam vientuļa
man bērnības pagalmā saule iespīdēja pavēlu, vispirms tāds mazs stūrītis uz komposta kastes, pārsegtas ar šīferi, es sēdēju uz tā, drebinājos un gaidīju un tad sagaidīju un sildījos. | |