|
[May. 4th, 2018|12:56 pm] |
varbūt, kad cilvēks sāk sevi atcerēies, pirmās nokrīt feikās selfij tipa lomas, kaut kas tāds, ko tu esi tipa veidojis un kopis savā apzinātā cilvēka dzīvē, izglītodamies, vājēdams, kačādamies, strādādams un ar citām sekundārām (un protams jaukām!) darbībām. tas, kas tad kļūst redzams, ir dvēseles tumšā nakts - lomas, no kurām tu bēgdams esi sev uzvilcis visu iepriekš minēto. tu paliec aci pret aci ar visu neapzināto, ar ko tu sāki identificēties vēl pirms prata domāt par atmiņām atbildīgā ķermeņa daļa. kaut ko tādu, kurā, stingri ieķērusies, turas visa tava miesa, neļaudama vēl tavā būtībā iespīdēt svētā gara gaismai. |
|
|
Comments: |
Jā and it's freaking terrifying. Visu laiku man ir bijis bail no psihopātiem un tagad man sāk šķist, ja nu man pašai īstenībā ir inner psychopath within me.
Well basically, es mēdzu nosodīt konkrētas cilvēku izpausmes, kas saistītas ar zemu empātiju. Bet tagad aizvien vairāk sāku pamanīt sevī tās pašas lietas and it freaks me out a lot, jo man šķita, ka es esmu labs cilvēks.
nelaimīgs cilvēks diemžēl nevar būt loti labs, jo laba cilvēka galvenā pazīme ir klausīšanās. es lasīju pētījumu par to, kāda tipa mātes visneatgriezeniskāk sačakarē bērnu psihi un izrādās tās ir nevis kontrolējošās un prasīgās, bet trauslās un nedrošās. jo viņas ir out of tune un neņem bērnu klēpī, kad viņam tas nepieciešams (bet gan tad, kad viņām tas ir nepieciešams)
True, ir grūti ieraudzīt citu cilvēku, ja visu laiku redzi sevi. | |