| |
[May. 4th, 2018|12:56 pm] |
|
varbūt, kad cilvēks sāk sevi atcerēies, pirmās nokrīt feikās selfij tipa lomas, kaut kas tāds, ko tu esi tipa veidojis un kopis savā apzinātā cilvēka dzīvē, izglītodamies, vājēdams, kačādamies, strādādams un ar citām sekundārām (un protams jaukām!) darbībām. tas, kas tad kļūst redzams, ir dvēseles tumšā nakts - lomas, no kurām tu bēgdams esi sev uzvilcis visu iepriekš minēto. tu paliec aci pret aci ar visu neapzināto, ar ko tu sāki identificēties vēl pirms prata domāt par atmiņām atbildīgā ķermeņa daļa. kaut ko tādu, kurā, stingri ieķērusies, turas visa tava miesa, neļaudama vēl tavā būtībā iespīdēt svētā gara gaismai. |
|
|
| |
[May. 4th, 2018|09:16 pm] |
lūk, kāpēc - tie visi ir mēģinājumi saprast mīlestības noteikumus.
lai arī tiem nav iespējams tuvoties.
mums nav ne jausmas, kāpēc mūs mīl. jo īpaši tāpēc, ka tie, kas mīl, nav tie paši virspusēji šarmētie, selfiju laikotāji, lasītāji, pielūdzēji un cita bulšita ēdāji. tie ir drīzāk tie, kas slaucījuši mūsu kakainos dibenus vai ostījuši pohaino ādu, garlaikojušies līdz nāvei ar mūsu rantiem, un redzējuši mēness otru pusi
jautājums, kāpēc turpināt ražot fasādi
un kāpēc tevi mīl dievs
šajā telpā ir pārāk daudz spoguļu |
|
|
| |
[May. 4th, 2018|09:42 pm] |
|
un l. tikko teica tā: ikreiz, sajūtot kādu kontrakciju vai dūrienu ikdienas kustībā, ir vērts pārdomāt, kura no tavām lomām tikko tika sāpināta |
|
|